Šosezon liels ieguvums bija slēpju testētājs, kurš pirmām kārtām palīdzēja Andrejam sakārtot jaunās un vecās slēpes. «Pirms sezonas atdevu viņam visas slēpes, bet viņš garantēja to, ka ievilks jaunas struktūras un slēpes slīdēs. Sanāca, ka iedevu viņam arī iepriekšējā gada slēpes, kuras man neslīdēja, bet viņš sakārtoja struktūras un tagad šīs slēpes man slīd,» stāsta biatlonists.
«Ar viņu sāku runāt jau pērnā gada sākumā, taču šis jautājums atdūrās pret finansēm. Beigās tomēr uzņēmāmies šīs finansiālās saistības un tas deva rezultātu. Viņš ar mani atbrauc uz sacensībām, notestē slēpes un atliek trīs līdz piecus pārus, kurus pēc tam notestējam abi kopā,» skaidro Andrejs. «Atšķirība ir milzīga. Ja ar pareizu tehniku katrā solī vari pielikt 20 centimetrus, kas 20 kilometru trasē ir ļoti liels ieguvums. Tāpat ir ar slēpju slīdamību. Vari iegūt no 30 sekundēm līdz pat divām minūtēm atkarībā no laika apstākļiem. Jo sarežģītāki laika apstākļi, jo ar sliktu slīdamību vari vairāk zaudēt.»
«Jāpiemin arī vēl viens svarīgs faktors. Kad viņš ir notestējis slēpes un pasaka, ka tās slīd, darbojas arī psiholoģiskais moments. Man trasē vairs nav par to jādomā,» norāda 25 gadus vecais biatlonists. «Sezonā bija četri, pieci starti, kuros slēpes tomēr neslīdēja tik labi, kā gribētos, taču tas neietekmēja uzticību viņam un manu pārliecību. Gadās, kad jau pirmajos soļos, pirmajos 100 metros saproti, ka šodien neslīdēs, bet ko darīt, jācīnās vien līdz galam.»
«Protams, šī sezona ir vairojusi manu apetīti pēc panākumiem. Ceturtā vieta olimpiskajā Soču trasē bija patīkams pārsteigums. Pirmajā treniņu dienā, kad [treneris] Intars [Berkulis] man zvanīja, teicu, ka viss ir ļoti forši, bet jau nākamajā dienā biju «lupatās»,» smejoties atceras Andrejs. «Bet mačos bija tāda sajūta, ka skrien, taču neko apkārt sev neredzi un nedzirdi. Biju pilnībā iegājis sevī. Nemāku to izskaidrot.»
Sezonas laikā Rastorgujevam izdevās arī samazināt šautuvēs pavadīto laiku, kas palīdzēja konkurēt ar pasaules vadošajiem biatlonistiem, kuri šauj ļoti ātri. Sportists un treneris atzīst, ka pirms šaušanas vairs nevar atļauties vēl trasē samazināt pulsu, lai šautuvē ierastos optimālā kondīcijā. Iespējams, ka drīzumā to vairs nedarīs neviens, gluži pretēji - piemēram, slavenais Martēns Furkāds pirms šaušanas tieši kāpina tempu, tādējādi psiholoģiski ietekmējot konkurentus, jo pats viņš šādam pavērsienam ir gatavs. Sprintā Andrejam šosezon izdevās «nomest» 15-20 sekundes (uz divām šautuvēm), bet uz četrām šautuvēm - 23 līdz 28 sekundes.
«Pagājušajā gadā bijām piesaistījuši arī šaušanas speciālistu. Protams, es pats daudz ko zinu, taču bija arī man nezināmas nianses. Piemēram, iepriekš, šaujot stāvus, šauteni atbalstīju pret plecu, taču tagad lieku starp diviem muskuļiem, jo tur ir mazāka pulsācija. Turklāt tā vari labāk sajust plinti,» atklāj biatlonists. «Tāpat būtisks faktors ir arī ķermeņa svara izmaiņas, jo dēļ tā jāveic dažādas korekcijas plintes siksnām. Esmu ievērojis, ka arī citiem biatlonistiem, sezona laikā, kad krītas muskuļu masa, rodas problēmas ar šaušanu.»
P.S. Seko līdzi «Apollo» sporta ziņām arī sociālajā tīklā «Twitter» - @Apollo_sport
