Kādas ir sajūtas pēc turnīra? Gandarījums par palikšanu Elitē vai vilšanās par to, ka tomēr neizdevās aizķerties spēlē pret Šveici un iekļūt labāko astoņniekā?
Sajūtas pēc turnīra ir dalītas. Vienmēr ir prieks pēc gandrīz mēnesi ilgas pauzes būt mājās un satikt ģimeni. Runājot par turnīru, protams, prieks, ka izpildījām vadības doto uzdevumu, taču uz turnīru devāmies ar nedaudz lielākiem mērķiem. Zinājām un ticējām, ka tiešām varam. Kā redzējāt, mums tas gandrīz izdevās.
Ēriks Miļuns tieši tev bija uzticējis sargāt vārtus mačā pret Šveici. Varbūt vari raksturot to, kas pietrūka, lai izcīnītu uzvaru? Vai mājiniekiem tiešām palīdzēja arī tiesneši?
Pēc spēles, pēc ielaistajiem vārtiem pagarinājumā, hallē skanot Šveices himnai, mums acīs bija asaras. Tas bija ļoti sāpīgi. Tanī pašā laikā, patīkami, ka mēs spēlējām tik labi, ka Šveicei tomēr bija nepieciešama palīdzība no tiešnešu puses. Pirms spēles jau bijām tam gatavi - nedomājām spēles laikā par to runāt ar tiesnešiem vai ko pierādīt viņiem. Tas ir treneru darbs, bet mūsu darbs bija spēlēt. Nebūtu korekti teikt, ka zaudējām tiesnešu dēļ. Mums bija daudz iespējas, vairākumi un momenti, kurus neizmantojām.
Turnīra gaitā laukumā devies trīs spēlēs, tajā skaitā mačā pret šveiciešiem, tomēr izšķirošās spēles pret Vāciju tika uzticētas Mitenam. Kādēļ treneris pieņēma šādu lēmumu?
Godīgi sakot, es ļoti gribēju spēlēt pret Vāciju. Tāds bija treneru lēmums, un es to cienu. Mēs visi pildījām vienu uzdevumu. Nav svarīgi, kurš vārtsargs spēlēja - galvenais, ka mēs saglabājām vietu Elitē.
Kas tev pašam personīgi paliks atmiņā kā spilgtākais šī turnīra notikums? Kādi bija pirmie iespaidi, kad turnīra atklāšanas spēlē devies laukumā mačā pret Kanādu?
Spilgtākais un patīkamākais notikums bija turnīrā pēdējā spēle, kad pēc spēles visi apķērušies dziedājām Latvijas himnu. Tas bija kas tāds, ko bieži negadās darīt tik liela mēroga turnīrā. Atmiņā paliks arī kas tāds, ar ko nekad iepriekš nebiju saskāries. Pirms spēles ar Kanādas izlasi ģērbtuvē ienāca vīrietis ar mērāmajiem rīkiem. Viņs nomērīja pilnīgi visu formu, un beigu beigās man nācās formu apgraizīt - sākot ar plecu sargiem un beidzot ar ceļu sargiem. Visu turnīru nospēlēju bez mazajiem ceļu sargiem, jo tos vienkārši nogrieza nost. Lielu paldies varu pateikt mūsu ekipējuma menedžerim Edžam. Viņš tiešām paveica ļoti labu darbu, saveda kārtībā formu tā, lai man nebūtu ne par ko jādomā un es varētu spēlēt.
Pirms spēles ar Kanādu nekāda lielā uztraukuma nebija. Prātā bija tikai viena doma - jāiet, jāizbauda šis mirklis, jo ne kuram katram ir dota iespēja savā dzīvē uzspēlēt pret Kanādas izlasi. Ļoti patika, ka pēc katriem gūtājiem vārtiem vai jebkura cita momenta kubā uzreiz varēju redzēt atkārtojumu. Bija interesanti, un uzreiz varēju izanalizēt pieļauto kļūdu. Kopumā domāju, ka aizvadījām diezgan skatāmu un pieklājīgu spēli.
Šo sezonu aizvadīji NA3HL, kas iespējams daudziem latviešu hokeja līdzjutējiem nav labi zināma līga. Pastāsti, kā tobrīd vēl 17 gadus vecs hokejists no Latvijas nokļūst šajā līgā? Kādi bija tavi mērķi?
Pagājušais bija pēdējais gads SK Rīga 97 komandai. Tad nu bija jādomā, ko darīt tālāk. Radās iespēja doties uz NA3HL, tāpēc tā arī darīju. Mērķi bija daudzi un dažādi, bet galvenais bija nokļūt Ziemeļamerikas hokeja virtuvē, lai varētu turpināt veidot savu karjeru jau pāri okeānam. Grūti teikt, vai viss izdevās tieši tā, kā es biju vēlējies un cerējis, bet uzskatu, ka ieguvu tiešām neatņemamu pieredzi gan hokejā, gan ārpus tā. Šis gads ASV bija kā ļoti labs atspēriena punkts turpmākajai dzīvei.
Aizvadītā sezona tev bija pirmā ārpus Latvijas. Cik laika bija nepieciešams, lai iejustos komandā? Varbūt bija kas tāds, ar ko pirms došanās uz ASV nebiji rēķinājies?
Jā, ši bija pirmā sezona ārpus Latvijas, bet principā jau kopš 14 gadu vecuma dzīvoju viens, tā kā nekādu problēmu dzīvot vienam svešā valstī man nebija. Ar iejušanos komandā man nekad nav bijušas problēmas, un arī šī komanda nebija izņēmums. Jau pirmajā dienā mani lidostā ar plakātu sagaidīja kapteinis un viņa asistenti. Sākumā bija grūti atcerēties visiem vārdus, tāpēc izdomāju vairākiem čaļiem iedot iesaukas. Visi pasmējāmies, un arī man bija vieglāk atcerēties. Turnīra laikā čaļi skatījās mūsu spēles un juta līdzi.
Kādi ir Tavi tālākie mērķi? Kur mēs Tevi varētu redzēt nākamsezon?
Pagaidām vēl nezinu, kur būšu un ko darīšu nakamajā sezonā. Pašlaik, kad sezona jau ir beigusies, man galvenais ir pabeigt skolu un iestāties augstskolā. Tuvāk uz vasaru jau varētu būt skaidrs, kurp vedīs mani ceļi.
