- Pagājusī sezona tev beidzās ātrāk nekā plānots. Pastāsti, kāds ir tavs pašreizējais treniņu režīms? - Aizvadītā sezona izvērtās diezgan nejauka. Ziemā bija brīdis, kad biju palikusi bez trenera, un kā jau sportiste ar augstiem mērķiem pārtrenēju sevi. Patrenējos būdama slima, piedalījos arī sacensībās būdama slima, tādējādi iebraucu auzās un īsti nevarēju atkopties. Beigās nolēmu labāk beidzot aizbraukt uz Latviju un kārtīgi atpūsties, lai sāktu visu no sākuma, kad atgriezīšos Īrijā. Taču tad tika nolemts, kad jāizgriež mandeles, kā dēļ treniņus atsāku tikai vakar (saruna notika pagājušo otrdien - J.F.). Vēl kādu brīdi trenēšos prātīgāk, bet tad jau sāksies grūtāki treniņi.
- Dzīvojot un trenējoties Īrijā pluss laikam ir tas, ka uz ūdens vari būt visu gadu. - Jā. Ja nav pārāk auksts. Šeit, uz ezera ledus ir bijis tikai pāris reižu. Citreiz gadās lieli vēji, kuru dēļ nākas izlaist dažas dienas vai nedēļu, tomēr principā airēt var visu gadu.
- Kā tu vari salīdzināt treniņu apstākļus Latvija un Īrijā? - Arī šeit vieniniekus katrs sev pērk pats. Man gan paveicās, jo laivu sponsorēja klubs, tomēr tā nepaliks man. Bet principā sanāk padārgi. Ja vēlies braukt kvalifikācijas sacensībās, tad pašai jānodrošina vieninieks un airi. Zinu dažus sportistus, kuri to nevar atļauties, tādēļ nākas laivas izīrēt. Komandu laivas gan nodrošina federācija. Svaru zāle mums ir ļoti laba. Arī Elza Gulbe kopā ar treneri šeit ir bijusi un viņiem te ļoti patika. Diemžēl Latvijā atbalsts nav tik liels, lai Murjāņu sporta ģimnāziju paceltu līdz tādam līmenim. Pati tur esmu bijusi un trenējusies. Domāju, ka viņai nebūtu iebildumu, ja kāds sponsorētu tupšanās stieni vai jaunas svaru stieņa ripas, jo pati viņa to nevar atļauties. Prioritāte tomēr ir aizbraukt uz sacensībām, nevis pirkt svaru stieņus. Arī airēšanas trenažieri šeit ir jaunāki. Ja Latvijā nepietiks trenažieru, uz kuriem strādāt, tad iesi skriet, bet Īrijā ir vairākas iespējas - stacionārie riteņi, kas ir labs veids izturības trenēšanai. Tāpat ir arī interesants trenažieris, uz kura airējot sajūtas ir tādas, kā uz ūdens, jo kustās arī soliņš. Tam var pieslēgt arī datoru un skatīties dažādas nianses.
- 2003. gadā pārstāvēji Latviju un izcīnīji bronzas medaļu pasaules U-23 čempionātā, taču drīz vien beidzi sportot... - Gadu vēlāk kopā ar Kristiānu Rodi vinnējām pasaules Universiādē, bet tad mainījās prioritātes dzīvē, turklāt bija jāstrādā. Vēl 2004. gadā, kad uzvarējām Universiādē, strādāju viesnīcā. Pēc diennakts darbā sanāca nedaudz pasnaust un devos uz treniņiem. Tāda nu bija gatavošanās. Vieniniekā tehniski vēl varēju daudz ko uzlabot, bet fiziski vairs nespēju uzlabot savus rezultātus, jo pēc nakts maiņām bija diezgan sagurusi.
- Vai bija grūti novilkt svītru? - Novilkt svītru palīdzēja arī vīrs, jo bija vēlme veidot ģimeni. Nodomāju, ka pietiks - dzīvošu normālu dzīvi.
- Cik zinu, tad vēl pirms došanās uz Īriju bija aizbraukusi arī uz ASV. - Īstenībā no sporta aizgāju vēl pirms parādījās vīrs. 2004. gada rudenī pametu sportu, strādāju divos darbos, arī pašvaldības policijā. Ja reiz bija tāds režīms, tad sapratu, ka nopietniem treniņiem laika neatliks. Zināmā mērā padevos, bet pēc tam jau iestājās spīts, sak, atpakaļ jau nu vairs neiešu. Tomēr ziemā nolēmu, ka pamācīšos, dabūšu kredītpunktus un kā apmaiņas programmas studente došos uz ASV. Tāpēc palēnām sāku trenēties. Bet, kad man radās iespēja braukt uz ASV, es satiku savu nākamo vīru. (Smejas) Vienubrīd man bija divas izvēles iespējas - braukt uz ASV mācīties vai veidot ģimeni Latvijā. Vīrs bija gatavs braukt līdzi uz ASV, taču viņam neiedeva vīzu. Pati aizbraucu un gaidīju, bet jau iepriekš biju apsolījusi - ja viņam neiedos vīzu, tad braukšu atpakaļ. Ja būtu palikusi ASV, varbūt vēl pārstāvētu Latviju, jo tāpat bija doma par olimpiskajām spēlēm. Katrā ziņā biju ļoti centusies, lai dabūtu nepieciešamos kredītpunktus un tiktu uz ASV, bet... Dzīve sagriezās kājām gaisā. (Smejas)
- Kā tad nokļuvāt Īrijā? Vai zinājāt, kurp braucat un kur būs jāstrādā? - Sākumā gribējām braukt uz Angliju, gājām uz kursiem, taču viss pajuka. Mums jau apkārt cilvēki teica, ka beigās nekur tā arī neaizbrauksim. Taču tobrīd Īrijā dzīvoja mans onkulis, kurš aicināja pie sevis, un, pateicoties viņam, arī nokļuvām Īrijā. Sākumā strādājām, kur varējām, bet vīrs diezgan ātri dabūja darbu lidostā, savukārt es - veikalā.
- Klau, un kā tev, airētājai izdevās tikt pie tenisa treneres licences? - (Smejas) Vienmēr biju gribējusi iemācīties spēlēt tenisu un tādējādi piepildīju vēl vienu no saviem sapņiem. Kad piedzima otrais bērns, pieteicos uz kursiem. Latvijā tos laikam sauktu par bezdarbnieku kursiem, jo gāju mācīties un man par to maksāja algu. Negribēju sēdēt mājās kā dīkdienis un gaidīt pabalstu, kuru tāpat nebūtu saņēmusi. Tad jau biju atsākusi arī treniņus airēšanā, kur trenējos no rīta, bet pa dienu gāju spēlēt tenisu un pasniedzu nodarbības bērniem. Tas palīdzēja noturēt fizisko augstākā līmenī, jo visu dienu bija slodze. Bieži vien sāpēja galva, jo nogurums lika par sevi manīt.
- Atgriešanās airēšanā tev arī bija diezgan nejauša... - Jā, mana komandas biedrene no Murjāņu laikiem bija atbraukusi ciemos. Aizvedām viņu uz zooloģisko dārzu, taču mazliet apmaldījāmies un ieraudzījām upīti, kurā trenējās airētāji. Turklāt vīram darbā kolēģa dēls trenējās tieši tajā klubā un caur viņu izdevās sarunāt tikšanos ar treneri.
- Laivā atkal kāpi ne jau ar mērķi startēt Londonas olimpiskajās spēlēs. Kāds tobrīd bija tavs mērķis? - Nomest 20 kilogramus. (Smejas) Tas bija pirmais mērķis. Tāpat arī vienkārši klusumā paairēt un atpūsties no bērniem, tas šķita ļoti vērtīgi.
- Tātad četru gadu laikā kopš iekāpšanas laivā tiki līdz Londonas Olimpiādei? - Jā, atkal laivā iekāpu 2008. gada februāra beigās vai marta sākumā. Kad sāku domāt par Londonu? Kaut kad pavasarī, kad jau vairāk trenējos un gāju skriet pie mājām. Vienreiz jokojoties par to runājām, sak, dabūšu Īrijas pasi un varēšu braukt uz olimpiskajām spēlēm. It kā jau tikai jokojāmies, taču prātā tas iesēdās un kļuva par mērķi.
- Kāpēc vajadzēja Īrijas pasi, ja kabatā jau bija Latvijas pase? - Biju domājusi braukt divniekā, bet kā gan uztaisīt divnieku, ja viens ir Latvijā, bet otrs Īrijā? Vieninieks parādījās tikai pēdējā gadā pirms olimpiskajām spēlēm, kad sapratu, ka divniekā aizbraukt nesanāks.
- Kāpēc uzreiz nemēģināji startēt vieniniekā? - Nebiju vēl tik laba. Man šķiet, ka trūka ticības pašai sev. Pret vieninieku allaž bijusi bijība, jo likās, ka jābūt nedaudz jukušai. Šķita, ka komandā būs vieglāk, ja kāds man sēdēs priekšā un diktēs tempu. Turpretī vieniniekā ir cīņa pašai ar sevi, jābūt mentāli stiprākai.
- Tad jau pēdējā gadā pirms olimpiskajām spēlēm nācās mainīt arī savu domāšanu? - 2011. gadā aizbraucām uz pasaules čempionātu un pirms vēl sākām braukt es zināju, ka mēs nekvalificēsimies. Es vairs neticēju savai partnerei, jo gāja visādi. Nevari braukt komandā, ja otram vairs neuzticies. Nav jābūt labākajiem draugiem, taču ir jābūt sajūtai, ka vari uz otru paļauties. Droši vien arī pati biju sastresojusies, jo gribēju tikt uz Olimpiādi, bet pašai tas bija pirmais pasaules čempionāts un pirms olimpiskajām spēlēm visi tajā cīnās uz dzīvību un nāvi. Daudzi iepriekšējo pasaules čempionātu medaļnieki pat nespēja kvalificēties un viņiem nācās nākamajā gadā doties uz kvalifikācijas regati tāpat kā man. Pēc pēdējās distances pasaules čempionātā es sapratu, ka nākamajā gadā vēlos braukt vieniniekā. Ļoti labi atceros, ka pēc finiša mana partnere teica, lai tikai neizdomāju tagad braukt vieniniekā. Taču nebija jau vairs ko domāt, biju izlēmusi. Lēmumu pieņemt palīdzēja arī igaunietes sniegums. Viņa bija diezgan tuvu, lai kvalificētos, bet gadu pirms tam ar saviem diezgan niecīgajiem treniņiem un ne tik labo fizisko sagatavotību biju zaudējusi viņai tikai trīs sekundes. Tas deva pārliecību, ka varēšu to izdarīt.
- Kļuvi par pirmo sieviešu airētāju no Īrijas, kurai izdevies kvalificēties Olimpiādei. Ko tas mainīja tavā ikdienā? - Bija dažas intervijas un diezgan liela interese olimpisko spēļu laikā, taču neteiktu, ka man kāds baigi skrēja pakaļ un prasīja autogrāfus. (Smejas) Arī finansiāli nekas nemainījās, tikai manas pašas apziņa. Teiksim tā - kvalifikācijas braucienā tā distance bija vienīgā, pēc kuras varēju lepoties ar to, ko izdarīju. Tā nedēļa vispār bija drausmīga. It kā es ticēju saviem spēkiem, taču redzēju arī ciparus un labi sapratu, ka ne tuvu neesmu starp favorītēm. Reizēm ir jāizdara kaut kas īpašs, lai dabūtu to, ko vēlies. Manuprāt, tobrīd es izdarīju kaut ko īpašu, ko nevar paveikt katru dienu. Pašai likās, ka Īrijas airēšanai nojaucu sienu, jo neviens jau vairs īsti neticēja, ka kāda airētāja var kvalificēties Olimpiādei.
- Kādi ir tavi tuvākie mērķi? Vai 2016. gada Riodežaneiro olimpiskās spēles ir tāls mērķis vai tas nemaz nav tavu mērķu sarakstā? - Ir. Turklāt tas nemaz nav vairs tik tālu - divarpus gadi, lai kārtīgi trenētos. Tuvākie mērķi ir tikt atpakaļ uz pekām un uztrenēt izturību, strādāt pie tehnikas. Zinu, ka fiziskajam būs nepieciešams laiks, tādēļ lielāks uzsvars būs uz tehniku. Un gaidīšu savu jauno laiviņu...
- Cik tāda laiviņa maksās? - Neesmu vēl prasījusi, negribu zināt. (Smejas) To pērk federācija un tā paliks federācijai, kas vairs nestartēšu. Taču tā būs papildus motivācija pēc tik sliktas sezonas. Ir patīkami apzināties, ka viņi man vēl tic. Tas man daudz nozīmē.
- Nevēlos lietot vārdu «nožēlot», taču, vai esi kādreiz aizdomājusies - ja man nebūtu Īrijas pase, tad varētu pārstāvēt Latviju... - Protams. Latvija tāpat vienmēr būs mūsu mājas. Katru reizi, kad aizbraucam uz Latviju, airēšanas bāzē pavadām vairāk laika nekā pie mammām. Tā nostalģijas sajūta jau nepamet. Šovasar Latvijā bijām uz trim nedēļām, bet pirms tam treniņu un sacensību dēļ nebijām bijuši trīs gadus. Atbraucot uz mājām Īrijā, bija ļoti grūti un piezagās domas - varbūt mēs tomēr varam braukt atpakaļ? Bija pat doma, ka nākamajās olimpiskajās spēlēs 2016. gadā Riodežaneiro es varētu pārstāvēt Latviju, taču tad kārtīgi apsver visus apstākļus un saproti, ka viss nav tik vienkārši, nevari tā visu pamest un skriet prom. Pēc noteikumiem man būtu iespēja 2016. gada Olimpiādē pārstāvēt Latviju, taču tad jau aizvadītajā sezonā, sākoties jaunam olimpiskajam ciklam, nedrīkstēju pārstāvēt Īriju. Viss tomēr nav tik vienkārši, kā varbūt izskatās. Īrijā cilvēki manī ir ieguldījuši diezgan daudz līdzekļu, tādēļ būtu ļoti nesmuki visu pamest un skriet prom. Vienlaikus allaž būšu pateicīga arī Latvijai, jo man bija savs airēšanas periods Latvijā. Es jau parasti komentārus nelasu, taču ir jau nepatīkami, ja kāds iedzeļ. Neviens tomēr nezina mūsu stāstu no sākuma līdz beigām, tādēļ runāt ir viegli.
- Vai Īrijā jūtaties kā mājās? - Lielāko daļu laika jūtamies kā mājās, taču vienlaikus neesam jau mēs te savējie. Bērni droši vien te jūtas kā mājās...
- Bet runā latviešu valodā? - Drusciņ runā. Mājās viņi ar mums runā angliski, bet mēs ar viņiem - latviski. Kad atbrauc vecmāmiņas, tad gan cenšas runāt latviešu valodā. Šogad pēc brīvdienām Latvijā noteikti runā vairāk.
- Vai pašiem prātā ir doma par atgriešanos? - Tuvā nākotnē pagaidām neko nevaru plānot. Skaidrs, ka līdz 2016. gada Olimpiādei mēs te noteikti paliksim.
