- Pēc ilgāka laika esi atgriezies valstsvienībā. Vai pats jūti, ka šī tev ir atgriešanās?
- Es domāju, ka jā, šī ir atgriešanās izlasē. Ir pagājuši pieci gadi, pēdējo reizi spēlēju Halifaksā pasaules čempionātā. Pēc gada laikam vēl pabiju treniņnometnē un tas arī viss. Patiesībā esmu pārsteigts, pat patīkami pārsteigts, ka atcerējās mani un uzaicināja. Sākumā uzaicināja uz pārbaudes turnīru Francijā. Laikam palika apmierināts ar manu sniegumu un uzaicināja uz treniņnometni.
- Minēji, ka pagājuši pieci gadi kopš iepriekšējā izlases pieraksta. Kas pa šo laiku valstsvienībā ir mainījies?
- Domāju, ka gandrīz viss. Sākot no personāla, treneriem, arī komanda cita. No tā sastāva tikai pāris čaļu palikuši, es pat visiem vārdus nezinu (smejas). Ir citādāk un šīs man ir jaunas emocijas. Nav kā katru gadu, kad tā bija kļuvusi par rutīnu. Katrā gadījumā forši.
- Iespējams, daudzi, arī es tajā skaitā uzskatīju, ka Agris Saviels Latvijas izlasei jau ir zudis spēlētājs. Vai tev arī nebija līdzīgās sajūtas? Tomēr ilgu laiku par tevi izlases sakarā interese no treneru korpusa nebija.
- Bija jau doma, ja tevi vairāk neaicina uz treniņnometni un neliek kandidātu sarakstā, tad laikam jau durvis uz izlasi ir ciet. Taču no otras puses - kad es sāku izlasē spēlēt, aizsargu nebija tik daudz un konkurence uz vietām bija uzbrukumā, tagad situācija ir nedaudz mainījusies un starp aizsargiem ir liela konkurence. Ņemot vērā, ka es KHL nespēlēju, konkurēt ir grūti, jo vairāki spēlētāji ir tieši no šī čempionāta.
- Pēdējo reizi Latvijā spēlēji 2008. gadā, kad pārstāvēji «Rīga 2000» un divas spēles aizvadīji arī Rīgas «Dinamo». Pēc tam paceļoji pa Baltkrieviju, Čehiju, Itāliju un Ukrainu.
- Jā, tā sanāk, «Dinamo» sastāvā gan netiku. Jāatzīst, ka arī pirms tam braukāju un nekas šajā sakarā nav mainījies. Kur piedāvā labākus līgumus, uz turieni jābrauc.
- Kādas atmiņas par Itāliju? Tev tur sanāca vairāk atpūta vai tomēr hokeja spēlēšana?
- Es teiktu, ka abas lietas. Hokejs tur nav slikts, tagad visur māk spēlēt. Varbūt liekas, ka Ukrainā līmenis tāds pats kā Latvijas čempionātā, bet tā nebūt nav. Runājot par Itāliju, tur dzīves veids ir pavisam cits. Tie varētu būt karjeras labākie divi gadi, kur esmu pavadījis. Viskautko var tur darīt, arī ēdiens ir garšīgs. Tie, kas Itālijā bijuši, saprot.
- Baltkrievijā spēlēji Žlobinā. Pēdējos gados klubs kļuvis par vienu no TOP komandām.
- Kad es tur spēlēju, sezonas vidū atnāca Vasilijs Spiridonovs un visus izmeta ārā, savāca jaunu sastāvu. Viņam patika spēka spēle, skrien un sit, spēlētāji gados nav piemēroti viņam, tādēļ savāca jaunus puišus. Baltkrievijā vispār finansiālā situācija hokejā ir bēdīga, divas, trīs komandas vēl var atļauties labus spēlētājus un taām ir nauda.
- Bet kamēr biji prom ārzemēs, saikni ar Latviju taču saglabāji?
- Protams. Prom no Latvijas braucu, lai spēlētu hokeju. Sieva dzīvo šeit, bērns iet bērnudārzā un nekur prom netaisos braukt. Kad sezona galā, atgriežos mājās.
- Principā notikumi Latvijas hokejā tev nav sveši.
- Avīzes es nelasu, TV neskatos, internetā izlasu virsrakstus, ja kaut kas interesē, tad palasu vairāk, bet principā varu draugiem pazvanīt un uzzināt. Esmu lietas kursā par notikumiem, sanāk sazvanīties.
- Ko saki par Tedu Nolanu? Kāds ir pirmais iespaids par viņu palicis?
- Viņš ir mana tipa treneris, jo karjeras sākumā spēlēju Ziemeļamerikā. Tas spēles stils man ir tuvāks un patīk, man ar viņu ir diezgan viegli komunicēt. Saprotu, ko viņš vēlas un grib redzēt. Saprotu hokeja uztveri, jo atšķirība no Eiropas hokeja ir liela un tāpat ir ar treneriem. Personīgi man ir ļoti viegli saprasties. Kā viņš saka, mums jābūt gataviem 4. maijā, šobrīd, ja neesi labākajā formā, nav tik traki, svarīgi būt formā uz pirmo maču.
- Hokejs valstsvienībā arī ir pamainījies?
- Protams, citi spēlētāji, cits hokejs. Kad es biju pirms tam, bija vecie laiki.
... ar krievu valodu ģērbtuvē.
- Lēnām jau gāja uz latviešu valodu. Bet šobrīd ir cita komanda un arī spēles zīmējums ir cits. Patiesībā taktiku sākām zīmēt tikai uz otro maču pret baltkrieviem, līdz tam mums nebija spēles zīmējums. Teds skatījās, kurš ko prot, kam vēlme spēlēt un pārstāvēt Latviju. Tagad sākām strādāt pie taktikas, lai zinātu, ko katrs dara un kur jāatrodas laukumā.
- Kā vērtē savas izredzes aizbraukt uz čempionātu? Gan jau, ka tu galvā esi izspēlējis vairākus variantus?
- (Pauze) Es domāju, ka aizbraukšu. Varbūt tas nav rādītājs, bet treneris man neko nav pārmetis. Mans sniegums apmierina un uzskatu, ka izredzes nokļūt Helsinkos ir. Vismaz man tā liekas.
- Bet pēc šīs pauzes izlasē droši vien ir motivācija atkal nokļūt čempionātā. Tās ir citas izjūtas.
- Tieši tā, pilnīgi citas izjūtas. Ir starpība vai brauc vienreiz piecos gados vai piecus gadus pēc kārtas, kad esi tādā kā rutīnā. Šobrīd ir jaunas emocijas un neslēpšu, gribas aizbraukt.
- Izlasei pirms čempionāta pievienojies Artūrs Irbe, kam vajadzētu kalpot par labu un lietderīgu vitamīnu esošajiem spēlētājiem. Kā tu jūti viņa klātbūtni sev aiz muguras, uz komandas soliņa? Viņš tomēr ir liels valsts un izlases patriots.
- Irbe ir Latvijas hokeja leģenda. Esmu spēlējis ar un pret viņu. Ir jūtams, ka Arča ir aiz muguras un liels pluss tas noteikti ir jaunajiem vārtsargiem, ar kuriem viņš ļoti daudz strādā - ir ko pateikt un pamācīt. Viņš gandrīz visu karjeru nospēlējis NHL, daudz ko redzējis un ļoti labi saprot hokeju. Tas ir tikai pozitīvi, ka viņš ir kopā ar izlasi.
- Ja runājam par klubiem, kāda izskatās tava nākotne rudenī? Paliec Ukrainā vai dosies prom?
- Teikšu godīgi, neesmu pat domājis par to. Līgums man beigsies 30. aprīlī, cerams, ka tikšu uz čempionātu un tad skatīšos, kas notiks. Kad braucu prom, ukraiņi paši nezināja, kas notiks nākamgad.
- Esi atvērts piedāvājumiem.
- Jā, kā jau katru gadu.
- Man ir sajūta, ka ar katru gadu latviešu spēlētājiem dabūt līgumu ārzemēs paliek arvien grūtāk. Spēlētāju tirgus ir pilns ar ārzemniekiem, uz Eiropu pārceļas daudzi Ziemeļamerikāņi, kas tirgū ievieš krietnas korekcijas. Par līgumu pavasarī nevari būt drošs, arī vasarā vai rudenī citreiz nākas būt bez kluba.
- Drošs nevari būt nekad, bet tā ir, ka ar katru gadu paliek grūtāk un grūtāk. Eiropā cenas ir stipri gājušas uz leju un kā jau tu teici, skatās uz ziemeļamerikāņiem. Daudzās komandās treneri ir no okeāna otra krasta, kuri velk savējos. Latvietim kā leģionāram tikt labos klubos ir grūti, ja neesi spēlējis labās līgās vai neesi draftēts. Jābūt labam aģentam, taču arī tas vēl neko negarantē.
- No kuras valsts tev aģents?
- Viņš ir vācietis, bet Ukrainā iekārtoja krievs.
- Līdz cik gadiem mēs Agri redzēsim laukumā?
- Pēdējos gados spēlējot Itālijā secināju, ka ir labākie gadi, uzkrāta pieredze un jutos ļoti labi. Jāskatās, kā ar traumām būs, bet neesmu par to domājis, pagaidām vēl jauns esmu (smejas).
- No savas puses tev novēlu satikties Helsinkos.
- Paldies.
