Šobrīd Viktors, kā pats saka, ir pa pusei bezdarbnieks. Kopā ar paziņām viņš dibinājis uzņēmumu, kas darbojas ar ziedu tirdzniecību. "Viss tikai sākas, mēģinām. Komanda ir laba, bet skaidrs, ka sākums ir grūts. Taču sports ir iemācījis cīnīties," saka Viktors, kuram pavisam nesen noticis skaists notikums dzīvē – viņš kļuvis par tēvu. Intervijas laikā gan par šo tēmu nerunājam, jo Viktors meitiņu cenšas pasargāt no negācijām, bet akcentu liekam uz ar sportu saistītām lietām.
-Viktor, kā šobrīd ir ar veselību?-Eh... Tā ir, kā ir. Sports ir darbs. Vienā sporta veidā tu vari iegūt vairāk savainojumu, citā mazāk. Nav pat tā, ka svarcelšanā būtu daudz savainojumu. Krietni vairāk to ir hokejā, futbolā, kur spēlētājiem liels risks saskrieties. Tas, ka es trenēšos zālē visu mūžu, ir fakts. Kad man būs 70 gadi, tad man sāpēs locītavas tāpat kā cilvēkiem, kas netrenējas. Vienīgā atšķirība būs tajā, ka es zināšu kā cīnīties ar sāpēm, jo to esmu iemācījies karjeras laikā.
-Savainojumu likstas tevi skāra tieši lielākoties pēc Pekinas olimpiādes...-Domāju, ka pats pie tā biju vainīgs. Pēc olimpiādes es vairs netrenējos tā kā līdz 34 gadiem (Pekinas olimpiādes gadā Viktoram apritēja 34 gadi – aut.). Slodzes samazināju, bet tā bija mana kļūda. Vajadzēja turpināt strādāt ar tādām pašām slodzēm [līdz Londonai] un ķermenis tam, visticamāk, neiebilstu. Var teikt, ka es nedaudz piekusu no tās disciplīnas, kas bija - ka to nevar, to nevar. Domāju, ka, ja minimāli samazināšu slodzes, nekas traks nebūs. Kļūdījos.
-Vai esi sapratis, kas Pekinā liedza kļūt par čempionu?Pekinā likme bija ļoti augsta - braucu cīnīties par zeltu. Dievs negribēja. Paskaidrot, kas tur notika, būtu diezgan sarežģīti. Pa daudzajiem darba gadiem treneris [Eduards Andruškevičs] nekad nepieļāva kļūdas. Gluži pretēji – viņš veica brīnišķīgus taktiskus gājienus, kas nereti man ļāva izcīnīt uzvaras un godalgotas vietas. Reiz uz Eiropas čempionātu atbraucu ar sesto rezultātu, bet trenera prasme pieteikt pareizos svarus ļāva mums uzvarēt čempionātā. Neteikšu, ka tas, kas notika Pekinā, bija kļūda no viņa puses, taču kaut kas tur augšā viņu uz vienu mirklīti apstādināja...
-Un viņš uz brīdi aizdomājās?-Jā, apstājās, aizdomājās, skatījās uz mani un stāvēja... Nekad mūžā tā nebija bijis, bet šoreiz tā notika. Tās bija tikai dažas sekundes, bet ar to pietika, lai mums atņemtu piegājienu. Pēc tam mēs esam daudz par to runājuši, bet esmu viņam arī teicis: "Treneri, es nekad mūžā nedomāšu, ka tikai jūsu dēļ zaudēju zeltu". Nē, nekad. Cilvēki arī dzīvē pieļauj daudz kļūdu. Man vienkārši nebija lemts tikt pie zelta. Medaļas vērtība Atēnās (2004.gadā) nebija tik smaga kā Pekinā (2008.). Atēnās cerēju uz medaļu, visdrīzāk, bronzu, bet tiku pie sudraba. Pekinā zināju, ka varu izcīnīt zeltu. Tagad gan uzskatu, ka Pekinā es nezaudēju zeltu, bet izcīnīju bronzu.
-Šogad visi cerējām, ka Tu startēsi Eiropas čempionātā, taču veselības likstas tam pārvilka svītru ne tikai startam, bet arī karjerai...-Uztaisīt reitingu, lai tiktu uz olimpiādi, nebija problēmu. Vajadzēja izraut 180 kilogramus un izgrūst 220 kilogramus. Pa daudzajiem gadiem es biju iemācījis cīnīties ar sāpēm, un cerēju, ka ar tām izdosies tikt galā arī šoreiz. Pirms čempionāta iesildoties cēlu svarus – jā, man ļoti gribējās startēt, bet ķermenis neļāva. Tas, ka gribas, vēl nenozīmē, ka var. Kā jau teicu – varēju pacelt 180 un 220 kilogramus, un šobrīd jau gatavotos olimpiādei. Taču par kuru vietu? Par sešinieku negribēju, bet trijnieks [savainojumu dēļ] nebūtu iespējams. Kāpēc man tērēt valsts naudu, bet beigās varbūt pat neaizbraukt uz olimpiādi? Cilvēki cerētu uz mani, uz medaļām, bet, ja nu neilgi pirms olimpiādes es saprastu, ka neesmu gatavs startēt? Negribēju tā...
-Kādā situācijā šobrīd ir jūsu federācijas (Latvijas Svarcelšanas federācija - LSF) attiecības ar Aivara Ritenieka (Latvijas Svarcelšanas klubu apvienība - LSKA) federāciju? Latvijā atzītā un galvenā ir LSKA, bet starptautiski ar viņiem neviens nerunā. Mēs [LSF] neesam atzīti Latvijā, taču esam Eiropā un pasaulē. No valsts nekādu finansējumu iegūt mēs nevaram, lai gan mūsu sportisti brauc uz čempionātiem un iegūst medaļas. Finansējumu iegūst valsts atzītā LSKA, kam nav panākumu... Tur nav par ko dot, bet mums nedrīkst dot. Viņiem neattīstās un neaug sportisti. Esmu griezies Olimpiskā komitejā, lai palīdz atrisināt situāciju, bet viņi saka, ka likumīgi neko nevar izdarīt, mums viss jāatrisina viss savā starpā. Šobrīd mēs dzīvojam pateicoties Ventspils atbalstam. Ja ir kāds talantīgs sportists, varam to paņemt uz Ventspili un viss būs kārtībā. Latvijas svarcelšanu pasaulē zina tikai pateicoties mūsu neatzītajai federācijai.
-Šī gada sākumā bija situācija, kad tu neatradies uz vietā, kur tev bija jābūt, lai varētu veikt dopinga pārbaudes. Kā tu pats to skaidrotu?-Kas to teica? Ritenieks! Viņš visu laiku saka, ka es viņam sūtu virsū policiju, viņš visu laiku raksta atskaites, taču patiesībā ir otrādi. Neesmu to komentējis, bet tagad man tas ir apnicis. Kad biju deputāts, mani pat bija izsaukuši uz KNAB. Brīnos, ka korespondenti to neuzzināja. Uz policiju staigāju tik bieži, kā uz randiņiem (smejas). Situācija patiesībā ir vienkārša – mēs ar Artūru Plēsnieku par startiem sacensībās nopelnījām federācijai 25 000ls, bet nauda nonāk LSKA. Esmu jautājis Riteniekam vai šo naudu var sadalīt uz sportistiem, uz ko viņš atbildējis, ka nē. Tad teicu, ka tādā gadījumā rakstīšu uz ministriju, lai tā nokontrolē naudas godprātīgu sadali. Ritenieks aizrakstīja uz KNAB, ka Ščerbatihs viņam naudu taisās ņemt nost. Protams, ka KNAB, pārbaudot situāciju, uzaicināja arī Ritenieka kungu... Nekad nerakstītu sūdzību par Ritenieku, lai kāds arī viņš būtu. Emu vienkārši audzināts savādāk. Viņam savukārt sūdzību uzrakstīt nav nekādu problēmu. Izlasīs šo interviju un sūdzēs tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Var jau būt, ka Ritenieks grib attīstīt svarcelšanu, taču viņš neko nedara. Viņam nav rezultātu!
-Kas tad īsti bija ar to dopinga pārbaudi ziemā?-Atbrauca dopinga kontrole uz sacensībām, kur gribēja paņemt mani, Plēsnieku un Ivanovu. Vainīgs, protams, atkal bija Ščerbatihs (sirsnīgi smejas). Mēs tur nebijām, lai gan nebijām arī pateikuši, ka būsim. Kāpēc nebija Ivanovs nezinu, mēs ar to [Ritenieka] federāciju neesam saistīti, bet mēs ar Artūru bijām Ventspilī. Viņi zināja, kur mēs esam, varēja ierasties Ventspilī.
-2001.gadā tevi atzina par vainīgu dopinga lietošanā, lai gan pats teici, ka neesi vainīgs. Pēc tam kļuvi krietni uzmanīgāks? -Jā, protams. Ja ēdienreizes laikā sanāca pamest savu vietu, tad pēc tam jau ņēmu jaunu ēdienu, glāzi, dakšiņu, nazi. Kas notika toreiz? Vainīgs nebiju ne es, ne olimpiskā vienība, kas deva vitamīnus, bet gan firma, kas nenorādīja uz tiem pilnu sastāvu. Man atrada nandrolonu, kas veicina izturību, bet tā jau man nav vajadzīga, man vajadzīgs spēks. Kāda jēga būtu apzināti lietot?
-Kuru uzskati par savu lielāko sasniegumu karjerā?-Olimpiskās medaļas ir vienīgais rādītājs tam, ka tu esi kaut ko sasniedzis. Protams, pasaules un Eiropas čempionātu medaļas arī ir labas, bet olimpiādi savādāk smadzenes strādā. Tur viss ir savādāk. Ļoti daudz cilvēku var uzvarēt Eiropā un pasaulē, bet olimpiādē nē.
-Lielākā vilšanās?-Brīdis, kad saņēmu diskvalifikāciju. Ja sportists zina, ka ir vainīgs, tad nav tik sāpīgi, bet, ja nav vainīgs un iekrīt , tad gan ir smagi. Togad mani vairākkārt pārbaudīja uz aizliegtajām vielām, bet pozitīvas tās bija tikai uz Labas Gribas spēlēm, lai gan nandrolons organismā turas ilgi. Tas ir vēl viens neizskaidrojams fakts, ka pirms un pēc spēlēm analīzes bija negatīvas, bet spēļu laikā – pozitīvas.
-Šis gadījums gan tevi vēl vairāk motivēja, jo sacensību apritē atgriezies vēl spēcīgāks...-Visi toreiz no manis jau bija atteikušies, tāpēc aizbraucu uz Ventspili un teicu: "Ja jūs paņemsiet mani savā paspārnē, tad es atvedīšu jums no olimpiādes medaļu. Un paldies par to teikšu jums". Aivars Lembergs un Uldis Boitmanis man uzticējās.
-Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, vai kaut ko mainītu savā dzīvē?-Varbūt neietu politikā. Taču tā bija sava veida četru gadu mācība, jo līdz tam bija tikai sports un vēlreiz sports. Nav gluži tā, ka politika man neko nedeva – pateicoties tai es vispār sāku skatīties, kas notiek dzīvē. Saeimā neapšaubāmi ir gudri cilvēki, taču lielākā daļa ir tādi, kas tur aiziet tikai papļāpāt. Daudziem deputāta statuss rada sajūtu, ka viņi ir dievi. Tur tā sistēma ir šausmīgi lēna. Savukārt Ventspilī Lembergs pasaka: "Tev ir nedēļa – tu vari darbu paveikt pa stundu vai pa visu nedēļu, galvenais, ka tas ir paveikts". Tur ir konkrēts laiks un konkrēti uzdevumi.
-Kā LSF ar jaunajiem talantiem ir? Aiz Plēsnieka kaut kas ir?-Jā. Ir 13 gadus veca meitene, kas pēc gada varētu braukt uz Eiropas [jauniešu] čempionātu cīnīties par medaļām. Ir arī tikpat vecs puisis, kas domāju, ka nākamgad jau startēs Eiropā. Labi jaunie sportisti mums ir.
-Cik sportistu kopumā ir jūsu paspārnē?-Ventspilī trenējas 20-25 sportisti, Dobelē – aptuveni 10-15. Dobelē darbojas mana trenera brālis Jurijs Andruškevičs.
-Artūram Plēsniekam pēdējos gados rezultātu izaugsme ir apstājusies. Tev kā pieredzējušam sportistam tam ir izskaidrojums?-Man jau bija tas pats. 18 gados es izgrūdu 200 kilogramus un tā arī stāvēju kādu laiku uz tiem. Pēc tam mainīju tehniku, mainīju pieeju un rezultāti turpināja attīstīties. Artūrs arī iespējams sapratīs, ka kaut kas jāmaina vai arī piekusīs no tā, ka neiet un ies projām. Ir cerības, ka pa vasaru tiks labi pastrādāts un viss būs kārtībā. Tas, kas ir šobrīd, ir normāli. Uzskatu, ka pēc 20 gadu sasniegšanas progress turpināsies. Es nebiju talantīgs, visu sasniedzu ar darbu. Artūram, manuprāt, talanta ir vairāk. Viņa gados 215 kilogramus grūšanā pacelt nevarēju.
-Kas tavuprāt Londonā būs trijniekā svarā virs 105 kilogramiem?-Grūti pateikt. Agrāk tie, kas bija labākie pasaulē, izcīnīja arī olimpiskās medaļas. Šobrīd daži nestartē pasaules čempionātā, piemēram, Čigiševs, kurš vēlāk kaut kādu rezultātu parādīja Krievijā. Visi pirms olimpiādes palikuši noslēpumaini. Domāju, ka Londonā uzvarēs irānis Behdads Salimi, kurš pērn uzvarēja pasaulē, turklāt raušanā laboja Rezazades rekordu (214 pret 213). Viņiem ir nauda, visi nepieciešamie apstākļi rezultātu sasniegšanā.
-Salimi varētu labot arī pārējos Rezazades rekordus (grūšanā Rezazadem 263kg, Salimi 250kg, summā Rezazadem 472, Salimi 464kg – aut.)?-Jā, puisis vēl ir jauns (šobrīd viņam ir tikai 22 gadi – aut.). Ja pa ceļam kaut kur nesalūzīs, tad domāju, ka viņam pa spēkam rekorda labojumi ir. Svarcelšanā jau tas briedums tikai ap un pēc 25 gadiem parādās. Salimi vēl tikai aug, bet nedomāju, ka viņam tuvākajā laikā kāds sastādīs nopietnu konkurenci.
