- Pēc tevis stāstītā šķiet, ka Incele ātrslidošanā ir tāda pat Meka, kā Monreāla hokejā un Barselona futbolā. Vai tas tomēr ir pārspīlēts apgalvojums? - Incele vēsturiski skaitās ātrslidošanas Meka, jo tieši tur pirms vairāk nekā simts gadiem meklējami ātrslidošanas pirmssākumi. Blakus ir ezers, kurš atrodas vairāk nekā 1000 metrus virs jūras līmeņa. Agrāk cilvēki katru dienu pavadīja 40 minūtes, kāpjot augšā, lai pēc tam ar rokas zāģi apkārt izzāģētu malas un ūdens spiestos laukā. Tādejādi ledus gabals peld, nevis lūzt vai deformējas. Ap 90-jiem gadiem sāka būvēt slēgtās halles un Incele savu popularitāti ievērojami zaudēja. Labi, ka pirms pāris gadiem tika nolemts uzcelt jumtu, kas Incelei deva otro dzīvību. Līdz ar to manas komandas «Sport Navaigator» īpašnieks Marnikss Vīberdinks, kuram mūža sapnis bija attīstīt ātrslidošanas mazās valstis, nolēma radīt KIA ātrslidošanas akadēmiju un izvēlējās tieši Inceli.
- Vai ātrslidošanā komandas izplatīta parādība? - Nē, tās ir tikai Nīderlandē, kur 90-jos gados ātrslidošana piedzīvoja milzīgu bumu un sportistiem tika maksātas astronomiskas summas. Sešciparu skaitļi, kas individuālajam sporta veidam ir iespaidīga nauda. 90-to gadu beigās Vīberdinks redzēja, ka daudzas mazās valstis slido bez reklāmām un nebija iespējams saskatīt, kā tās var konkurēt ar lielvalstīm. Viņš vēlējās piesaistīt mazo valstu sportistiem sponsorus. Taču runa nebija tikai par finansiālu atbalstu, bet arī atbilstošu treniņu apstākļu nodrošināšana. Nīderlandē ir profesionālo komandu sistēma un izlases kā tādas nemaz nav. Kopumā Nīderlandē ir astoņas augstākās klases profesionālās komandas, taču netrūkst arī zemāka līmeņa un amatietu komandas. Katru otro dienu kaut kur notiek kaut kādas sacensības. Sezonas laikā laikrakstos ātrslidošanai ir atvēlēta pat sava sleja. Taču mūsdienās mainās vērtības un klasiskie sporta veidi vairs nav tik saistoši kā jaunie. Sporta veids ir jāmāk pasniegt.
- Ātrslidošana varētu būt tautas sporta veids. Kādas ir izmaksas, ar kurām jārēķinās? - Inventārs iesācējam nemaksās dārgāk par distanču slēpēm. Sakarīgas slidas maksās ap kādiem 100 latiem. Neko vairāk nevajag. Uzvelc treniņbikses vai velobikses, jaku un uz priekšu! Atkal pieminēšu Nīderlandi, kur halles vienkārši tiek «gāztas riņķī». Tiklīdz vasaras beigās ledus ir pieejams, tā masu slidotavās ir cilvēku pūļi.
- Nevarētu teikt, ka Latvijā nav ātrslidošanas tradīciju... - Jā, mums ir Lāsma Kauniste un Alfons Bērziņš. Ja šorttrekā biju pirmais Eiropas čempions, tad ātrslidošanā mums viens jau ir. Kad biju Norvēģijā pirms Vankūveras olimpiskajām spēlēm, gados vecāki kungi man nāca klāt un spieda roku, atgādinot, ka būšu pirmais latvietis kopš Bērziņa, kurš startēs daudzcīņā. Tas arī man lika aizdomāties, ka par latviešiem ātrslidošanā zina un mums ir tradīcijas. Turklāt ātrslidošana ir lielisks veids kā hobija līmenī uzturēt sevi labā sportiskā formā.
- Rudenī stāstīji, ka esat 20 sportisti milzīgā ēkā, kuras uzturēšanas izmaksas nav mazas. Izklausās pēc labdarības projekta... - Par labdarību es to nesauktu, jo mums par to ir jāmaksā. Tā ir ļoti laba iespēja sportistiem no mazām valstīm trenēties tādos apstākļos, kādi nepieciešami, lai sasniegtu augstākos rezultātus. Dažāda veida sadarbības ar uzņēmumiem nodrošina mums apstākļus. Tāpat daļu treniņu izmaksu sedz Starptautiskā Slidošanas savienība (ISU). Tomēr lielas izmaksas ir ēdināšanai un bāzes īrei, elektrībai un ūdenim, turklāt Vācijā cenas nav pieticīgas.
- Tu maksā 8000 eiro sezonā? - Jā. Man ir Latvijas olimpiskās vienības (LOV) budžets uz gadu un pašam jārēķina, cik naudas nepieciešams treniņiem vai aviobiļetēm. 8000 eiro sanāk nosegt, tomēr kopumā jāpieliek klāt arī tā nauda, kas nāk par sacensībām.
- Kā tu nonāci šajā akadēmijā? - Vīberdinks redzēja manus pirmos rezultātus ātrslidošanā un allaž centās mani pierunāt pievērsties šim sporta veidam. Vēl kamēr startēju šorttrekā, mani nepameta sajūta, ka, ja vien trenētos ātrslidošanā, tad panākumi neizpaliktu. Lēmumu pieņemt bija grūti, tomēr konsultējos ar treneriem un nolēmu mēģināt, jo citādi visu laiku mocītu apziņa - nez kā būtu bijis, ja pamēģinātu?
- Teici, ka akadēmijas nākotne lielā mērā būs atkarīga no tās audzēkņu sasniegtajiem rezultātiem. Kā šosezon veicās citiem KIA ātrslidošanas akadēmijas sportistiem? - Šis bija pirmais gads. Protams, ka sākumā bija savi klupšanas akmeņi, taču no kļūdām mācījāmies mēs visi - sportisti, treneri un organizatori. Domāju, ka līdz 2014. gada Soču olimpiskajām spēlēm akadēmija pastāvēs.
- Bet, vai bija jūtams, ka progresē arī pārējie akadēmijas sportisti? - Redzi, es atnācu no augstākā līmeņa treniņiem un jau apzinājos, kā profesionāļiem jātrenējas un jāmotivē sevi. Man tas bija pašsaprotami. Tajā pat laikā bija sportisti, kuri ar to nebija saskārušies un kuriem tas viss bija kaut kas jauns. No vienas puses jau tas nedaudz krita uz nerviem, sak, kāpēc jātērē laiks, lai izskaidrotu elementāras lietas? Taču tādēļ jau šī akadēmija ir radīta, lai sportistiem dotu šādas iespējas. Katrs no tā kaut ko var iegūt. Piemēram, akadēmijas trenerim Džeremijam Voterspūnam sportista laikos bija vislabākā slidošanas tehnika. Tieši tas arī bija mans mērķis - paņemt no viņa šīs zināšanas.
- Pasaules čempionātā 7. vieta, Eiropas čempionātā 6. vieta. Un tas viss jau pirmajā sezonā! Tad jau nākamsezon no tevis jāgaida medaļas... - (Smejas) Bija tā, ka mans viedoklis pilnībā mainījās vienā brīdī, kad notika straujš lēciens. Sezonas sākumā strādāju un treniņu laiki bija labi, taču sacensībās visu laiku vajāja kaut kādas ķibeles. Vienkārši negāja. Tāpēc arī galvā sākās šaubas, jo domāju, ka neko vairāk izdarīt vairs nespēju. Darbs bija ieguldīts, bet progress kavējās. Taču tad vienā brīdī izrunājos ar treneriem, situ dūri galdā un jautāju: «Johaidī! Kas vispār notiek?» Man šķita, ka tā ir vienaldzība no viņu puses, tomēr viņi jau tobrīd apzinājās, ka ejam pareizajā virzienā un viss būs kārtībā. Pirms Ziemassvētkiem kārtīgi pastrādāju, nodzinu sevi līdz pamatīgam nogurumam un atklāju arī vienu niansi tehnikā. Pirms Eiropas čempionāta jau jutu, ka jābūt labi, atlika tikai nostartēt. Pirms pēdējās disciplīnas biju trešajā vietā un tas pārsteidza arī mani, bet 10 000 metrus bija jāslido pirmoreiz karjerā, tādēļ pietrūka pieredzes. Pasaules čempionātā sev latiņu uzstādīju vēl augstāk.
- Pašas īsākās un pašas garākās distances tev laikam nav piemērotas? - 500 metri noteikti nav priekš manis, bet 1 000 metri šobrīd ir viena no manām spēcīgākajām distancēm. Ja daudzcīņā būtu jāslido 3 000 un 5 000 metri, nevis 5 000 un 10 000, tad domāju, ka man klātos vēl labāk. 1 000 metru distancē man šosezon bija sestais rezultāts pasaulē. Jā, vēl pirms gada īsti nezināju, kā man būs ar ātrumu, jo šajā distancē vajadzīgs starts un ātrums. Šosezon izrādījās, ka starta ātrums man ir viens no trumpjiem, taču jāuzlabo ieskriešanās. Galvenokārt runa ir par tehniku. Viss slēpjas kustību ātrumā, kas sākas gurnos. Lielākās grūtības man sagādā pirmie 50 metri 1 000 metru distancē un pirmie 100 metri 500 metru distancē.
- Nākamā sezona būs pirmsolimpiskā. Kādus mērķus tu sev izvirzi nākamajiem diviem gadiem? - Man nekad nav paticis uzstādīt mērķus, kas būtu konkrētas vietas sacensībās. Mani vairāk interesē analīze un tehnisku mērķu izvirzīšana. Prognozēt rezultātus ir nepateicīgs darbs. Bet, runājot par nākamajiem diviem gadiem, vēl šogad vēlos notestēt dažādus slidzābaka asmeņu materiālus.
- Tikai nesaki, ka arī ātrslidošanā slidu izvēle ir tāda pat zinātne kā skeletonā vai bobslejā. - Grūti spriest, bet domāju, ka skeletonā un bobslejā tehnikai ir lielāka nozīme, taču arī ātrslidošanā tas nav mazsvarīgi. Pārsvarā ir divi, trīs asmeņu ražotāji, kas ražo slieces, kuras pēc tam apstrādā katram sportistam individuāli. Uz nākamo sezonu esmu jau uztaisījis jaunu slidzābakus, pie kuriem vēl būs jāpierod. Šīs sezonas sākumā diezgan bieži mainīju asmeņus, kas nav labi, jo zūd sajūta un nepaspēj pierast. Līdz olimpiskajām spēlēm vajadzētu pierast pie konkrētā materiāla, lai tad vairāk par to nebūtu jālauza galva. Slidošanas tehnikā jāpiestrādā pie starta, atspēriena virziena, gurniem un ķermeņa augšdaļas lokanības, jo slidojot tiek iesaistīts viss ķermenis.
Tweet
