Jāatgādina, ka 32 komandas finālturnīrā piedalās tikai kopš 1998. gada. Sākotnēji tam kvalificējās tikai 16 izlases, bet no 1982. līdz 1994. gadam – 24 valstsvienības.
10. Anglija 1974. gadā. Septiņdesmitie gadi bija tumšs laiks Anglijas izlasei, jo tā neguva panākumus (ar panākumu tiek saprast izkļūšana no grupas) nevienā turnīrā starp 1970. un 1980. gadu. Vissmagākais kritums gan tika piedzīvots ceļā uz 1974. gada finālturnīru. Pēdējā kvalifikācijas mačā pret Poliju angļiem derēja tikai uzvara, taču mačs noslēdzās ar 1:1. Brīnumus rādīja poļu vārtsargs Jans Tomaševskis, kuru pirms mača bijušais angļu vārtsargs Braiens Klofs nodēvēja pa klaunu.
9. Nīderlande 1986. gadā. Nīderlandes jaunā paaudze ar Marko van Bastenu, Franku Rijkārdu, Rūdu Gullitu un Robu de Vitu priekšgalā bija radījusi apvērsumu astoņdesmito gadu sākumā, taču oranžā izlase pārspēlēs nespēja tikt galā ar saviem kaimiņiem beļģiem un zaudēja.
8. PSRS 1978. gadā. Par spīti tam, ka PSRS izlases sastāvs bija pārpildīts ar lieliskās Kijevas „Dinamo” futbolistiem, kuri 1975. gadā ieguva Eiropas Uzvarētāju kausu (turnīrs, kurā piedalījās nacionālo kausu ieguvējas), PSSR izlase palika tikai otrajā vietā savā grupā aiz Ungārijas. Lielu lomu šajā vietu sadalījumā spēlēja pārsteidzošais zaudējums Grieķijā ar 0:1.
7. Itālija 1958. gadā. Itālijas izlasei 50. gados neklājas viegli, jo aviokatastrofa 1949. gadā aizveda mūžība Turīnas „Juventus” komandu. Ceļā uz finālturnīru Zviedrijā 1958. gadā gan daudzi uzskatīja, ka itāļi ir nedaudz atkopušies no šīs traģēdijas, taču tika piedzīvots absolūti negaidīts zaudējums Belfāstā, un uz finālturnīru aizbrauca Ziemeļīrija. Nav šaubu, ka šis ir melnākais periods Itālijas futbolā, jo pēc izlase savu nākamo uzvaru izcīnīja tikai pēc diviem ar pusi gadiem.
6. Portugāle 1998. gadā. Luiša Figu, Rui Koštas un Žuau Pintu veidotā Portugāles zelta paaudze bija nobriedusi likt futbola pasaulei likt par sevi runāt tik skaļi, kā vēl leģendārā Eusebio laikos, taču viss beidzās tieši tāpat kā 1990. un 1994. gadā, proti, ar netikšanu uz finālturnīru. Portugāle palika trešajā vietā savā grupā aiz Vācijas un Ukrainas, un viņu likteni izlēma skandalozais neizšķirts Berlīnē ar Vāciju, kurā Rui Košta tika noraidīts samērā apšaubāmu iemeslu dēļ.
5. Anglija 1994. gadā. Anglijas tā laika treneris Greiems Teilors neticamā veidā bija saglabājis savu amatu pēc izgāšanās 1992. gada Eiropas čempionātā, taču šāda veiksme viņam nesmaidīja pēc netikšanas uz finālturnīru ASV. Anglija zaudēja gan Norvēģijai, gan Nīderlandai, un pilnam mēram arī tika apkaunota no Sanmarīno puses – pundurvalstiņas futbolisti guva vārtus spēles septītajā sekundē.
4. Dienvidslāvija 1994. gadā. Dienvidslāvija ir vienīgā izlase šajā sarakstā, kurā uz finālturnīru netika ne savu futbolistu dēļ, bet gan politiskās situācijas dēļ. Dienvidslāvijā plosījās karš, kas bija sadalījis lielo valsti vairākās mazās valstiņās – Horvātijā, Slovēnijā, Maķedonijā, Bosnijā un Hercegovinā. Tolaik dienvidslāvu rindās skaļu vārdu netrūka – Dragans Stojkovičs, Zvonimrs Bubans, Dejans Savicevičs, Davors Šukers, Sinisa Mihajlovičs -, un līdzjutēji varēja tikai prātot, ko šie vīri paveiktu futbola laukumā.
3. Skotija 1970. gadā. Skotu futbols 60. un 70. gados tikai cienīts gandrīz tikpat ļoti kā viņu slaveno kaimiņu angļu rādītais, un „Celtic” 1967. gadā arī ieguva Eiropas kausu (tagad Čempionu līga). Skotijas izlasē netrūka „Celtic” futbolistu, un tās spēks bija neapšaubāms, tiesa, kvalifikācijas grupā tā trāpījās blakus Vācijas Federatīvajai Republikai. Lieliskā un rezultatīvā mačā Skotija tomēr piedzīvoja zaudējumu izšķirošajā spēlē ar 2:3 un palika ārpus finālturnīra.
2. Nīderlande 2002. gadā. Līdzīgi kā Anglija arī Nīderlande šajā sarakstā parādās ar divām izlasēm. Tūkstošgades sākumā zvaigznes Nīderlandes futbolā bija grūti saskaitīt ar vienas rokas pirkstiem – Edgars Dāvidss, Klarenss Zēdorfs, Rūds van Nīstelrojs, Marks Overmars un Jāps Stams. Tiesa, futbola laukumā viņu pretinieki nebija noskaņoti skaitīšanai, un savā kvalifikācijas grupā Nīderlande palika tikai trešā aiz Portugāles un Īrijas.
1. Francija 1994. gadā. Četrus gadus pirms čempionu titulu iegūšanas savā valstī Francija biaj drošā ceļā arī finālturnīru ASV. Pēc pirmajās astoņās spēlēs iegūtajiem 13 punktiem no 16 iespējamajiem (tolaik par uzvaru pienācās divi punkti) Francijai bija nepieciešams kaut viens neizšķirts divās spēlēs pret Izraēlu un Bulgāriju. Kur vēl vienkāršāku uzdevumu, ne? Izrādījās gan Erika Kantonā, Didjē Dešama un Marsela Desaī Francijas izlasei tas bija par grūtu – kompensācijas laikā ielaisti vārti sagādāja zaudējumus abās spēlēs.
Izmantotie resursi:Goal.com
