"Baltais Protein" produktu līnijas izstrādātājs Jānis Leitis pēc priekšskrējienā labotā Latvijas rekorda (45,56) mikszonā bija jāgaida gandrīz pusstundu. Šosezon viņš ne reizes nebija skrējis 400 metrus ātrāk par 46 sekundēm, bet sportiskās formas virsotni prata sasniegt tieši uz Eiropas čempionātu. Šķita, ka pusfinālā Leitis vairāk cīnīsies ar sevi, nevis laiku, taču acīmredzot Nebraskas universitātē iegūtais uztura zinātnes maģistra grāds palīdzēja atjaunoties, lai vēlreiz labotu Latvijas rekordu – 45,53.
Maksimam aiz muguras jau bija sezona Amerikā, kur viņš četras reizes distanci bija veicis ātrāk par 51 sekundi, tādēļ Eiropas čempionātā nebija optimālajā kondīcijā. Par spīti tam Sinčukovs priekšskrējienā tikai nedaudz atpalika no personiskā rekorda, bet pusfinālā to laboja par divām simtdaļām (50,33). Patīkams pārsteigums, ņemot vērā, ka Maksimam šī bija pirmā sezona Amerikā, bet Berlīnē bija viņa pirmie lielie mači pieaugušo līmenī. Starp citu, solījums nākamsezon labot Latvijas rekordu ir piefiksēts. Maksim, turēsim tevi pie vārda!
Pirms čempionāta intuīcija teica priekšā, ka Gunta izvilks lielo lomu, iespējams, pat godalgas izskatā. Bet vīriešiem intuīcija ir švakāk attīstīta nekā sievietēm, un Berlīnē guvu tam apstiprinājumu. Kas to vairs tagad zina, cik daudz ietekmēja fakts, ka Latiševa-Čudare sezonas laikā nezināja, ka iekļūšana starp labāko 12 rezultātu īpašniecēm viņai automātiski dos vietu pusfinālā. Izlases direktors Ronalds Arājs jau atzinis savu vainu, ka nebija Guntai par šo sistēmu atgādinājis. Tāpat bija arī pirms diviem gadiem Amsterdamā, taču tad viņai šāds punkts nolikumā nebija aktuāls. Protams, skriet 400 metrus svaigai vai otro dienu pēc kārtas ir pietiekami liela atšķirība. Taču palika sajūta, ka Gunta šajos mačos nebija gatava kaut kam lielam. Jā, sezonas labākais rezultāts (51,60) bija, bet diez vai viņa bija gatava labot personisko rekordu (51,37). Arī septītais celiņš nebija tas labākais, pa kuru skrienot cerēt uz vietu finālā.
Pagaidām izskatās, ka par pagrieziena punktu Madaras karjerā kļuvusi 2016. gada sezona. Uzvara Dimanta līgā un sezonas izskaņā labots personiskais rekords (66,18). Taču Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs pēc pārliecinoši pārvarētās kvalifikācijas (63,03) finālā sekoja 60,14 vienīgajā (trešajā) ieskaitītajā mēģinājumā. Kopš tā laika Palameika tikai reizi aizmetusi šķēpu vismaz 63 metru tālumā. No vienas puses – stulbums, ka Dimanta līgas uzvarētājai tiek apcirpts finansējums, bet no otras puses – kāpēc valstij finansēt sportisti, kas labākos rezultātus sasniedz un naudu nopelna komermačos? Bet Eiropas un pasaules čempionātos, kā arī olimpiskajās spēlēs allaž kaut kas pietrūkst. Pietrūka arī Berlīnē. Lai gan pēc kvalifikācijas Madara teica, ka esot novēlusi akmeni no saviem pleciem, finālā smagā nasta atkal nospieda cerības kaut vai tik pie vēl trim mēģinājumiem."Kad esi jauns un tev visa dzīve ir priekšā, tu visu kaut ko dari un daudz neaizdomājies. Daudz kas sanāk uz brīvumu un emocijām. Gadiem ritot, sākas dažādas likstas. Neapzinoties kaut kur sanāk pietaupīties. Gadiem krājoties, kļūdas var pavairoties. Manā gadījumā tas tā arī ir noticis," pēc fināla secināja Palameika. Skaidrs, ka ne jau muskuļu spēka viņai pietrūkst. Tik tehniski sarežģītā disciplīnā, kurā jāsaliek kopā daudzi ķēdes posmi, viena maza kļūdiņa var maksāt ļoti daudz. Madarai priekšā ļoti smags posms gan sportiskajā, gan, visticamāk, arī finansiālajā ziņā (trūkst divu centimetru, lai saglabātu LOV finansējumu). Bet norakstīt viņu vēl nedrīkst.
Nu tad beidzot! Tā varēja nodomāt pēc kvalifikācijas, kurā Štrobinders pirmoreiz karjerā lielajos mačos pārvarēja 80 metru robežu (81,93). Ja ar fizisko kondīciju viss bija kārtībā, tad tehnisko nianšu labirintos Rolands joprojām bija apmaldījies. Tas bija manāms arī finālā, kur tālāk par 76,59 metriem aizmest neizdevās. Sezonas sākumā uzķertās sajūtas, ar kurām četrās sacensībās tika mests vismaz 83 metru tālumā līdz pat Eiropas čempionātam atgūt tā arī neizdevās. Atliek vien cerēt, ka arī lielajos mačos kādudien izdosies uzrādīt sezonas labāko rezultātu. Laiks vēl ir, Rolandam ir tikai 26 gadi.
Pirms četriem gadiem Gatis kļuva par pasaules junioru čempionu, bet kopš tā laika plašākam sporta līdzjutēju lokam bija nozudis no radara. Maija beigās „Rīgas kausos” viņš atkal lika par sevi runāt ar jaunu personisko rekordu, kas tika labots par teju četriem metriem (83,89). Sezonas turpinājumā vēl divi metieni pār 80 metriem, bet pasaules čempionātā 78,13 metri. It kā jau uzreiz aiz svītras, taču 12. vietas īpašniekam bija 79,74 metri. Un tas laikam norāda, ka Čakšam savs laiks vēl jāpagaida. Tikai maza piebilde par vīru šķēpmešanas kvalifikāciju - pietrūka pavisam maz, lai pēc nolikuma sacensības laika apstākļu dēļ tiktu atceltas.
Šīs sezonas sākumā jau šķita, ka Sindiju progresu nekas nevar iegrožot. Pagājušajā sezonā viņa ievērojami uzlaboja savus personiskos rekordus, bet šogad maija beigās ķērās klāt arī Latvijas rekordam 100 metros, distanci veicot 11,29 sekundēs. Sekoja diezgan labi rezultāti vietējās sacensībās, debija Izaicinājuma un Dimanta līgas posmos. Taču nedēļu pirms starta Eiropas čempionātā tika sastiepts kājas aizmugurējais muskulis, kas bija sācis sāpēt jau Latvijas čempionātā. Trenere Mārīte Lūse jau atmeta ar roku, tomēr LOV ārsti paveica nelielu brīnumu un Bukša bija gatava skriet vismaz 200 metrus. Taču jau pirms priekšskrējiena sākās problēmas ar otras kājas aizmugurējo muskuli. Medicīnas personāls atkal atrotīja piedurknes un Sindija ne tikai skrēja, bet arī iekļuva pusfinālā. Gribēja skriet ātrāk par 23 sekundēm, taču astotais celiņš palika tukšs. Vilšanās un asaras. Pagaidām arī neskaidrība par to, cik ilgstošas būs savainojuma sekas.
Jānim noteikti paveicās, ka svētdien gaisa temperatūra vairs nebija tik augsta kā nedēļas vidū. Tas ļāva sasniegt finišu, taču pēdējos kilometros temps ievērojami kritās. "Karstums bija lielāks nekā gaidīju, labam un ātram skrējienam man bija par karstu. Kamēr distances garumā vietām bija ēna, skrējās ļoti labi un pēc plāna, bet, kad saule bija tieši virs galvas un ēna bija pazudusi, manas baterijas nosēdināja," atzina Višķers. Nav nekāds pārsteigums, ka labākie rezultāti maratonā mūsu sportistiem parasti bijuši agrā pavasarī un vēlā rudenī.
Viss priekšā arī Gailumam, kurš ar savu sezonas labāko rezultātu (78,10) palika turpat aiz Čakša. Un tas ir 20 gadus vecā Patrika otrs tālākais metiens karjerā. Iespēja startēt Berlīnē vien viņam jau ir pamatīgs avanss, jo tālāk par 80 metriem viņš pagaidām metis tikai reizi mūžā. Tieši tā to Gailums arī uztver. Kamēr šķēpa mešanas speciālisti jūsmo par Patrika fiziskajiem dotumiem, meitenes apbrīno viņa spēcīgos plecus, bet vīri novērtē vecumam neraksturīgi prātīgo valodu, puisi bobslejam jau noskatījis Sandis Prūsis. Taču vismaz pagaidām Patriks gribot palikt šķēpmešanas sektorā.
"Vieglatlētikā tas ir baigi grūti sagremojams, jo tas ir vairāku gadu darbs. Jau gadu iepriekš tika uzsākta gatavošanās šīm konkrētajām sacensībām. Viss darbs un režīms, visi cilātie svari un skrietie sprinti bija darīti ar domu par šo vienīgo startu... Un, ja tas ir neveiksmīgs, tad tas ir drausmīgi," pēc nekvalificēšanās finālam teica Lauma. Pērn viņa atkārtoja savu četrus gadus veco personisko rekordu (6,72), bet vēlāk ieguva devīto vietu pasaules čempionātā. Šogad tālākais lēciens (6,63) padevās neilgi pirms Eiropas čempionāta, taču Berlīnē ar 6,47 bija par maz. Atšķirībā no vairākām citām disciplīnām sieviešu tāllēkšanā vietai finālā vajadzēja sasniegt gana augstvērtīgu rezultātu (6,61).
Pagājušajā sezonā Anete teju katrās otrajās sacensībās laboja personisko rekordu, vasaras vidū šķēpu raidot jau 64,47 metru tālumā. Šajā sezonā patiešām labs metiens padevās tikai "Rīgas kausos", kur šķēps piezemējās pie 62,58 metru atzīmes. Iepriekš Kociņa bija izcēlusies ar to, ka tieši svarīgākajos mačos uzrādīja labus rezultātus. Šoreiz nekā. Bet gan jau pašas Anetes piesauktā statistika, ka pāra skaitļu gados šķēps viņai nelido tik tālu kā nepāra gados, nav pie vainas. Jārok dziļāk. Nepamet pārliecība, ka šī meitene vēl metīs tālu.
Jau maija beigās Līna pārliecināta stāstīja, ka līdz Eiropas čempionātam labos personisko rekordu. Tieši divus gadus pēc ceļa operācijas viņa Latvijas čempionātā to patiešām izdarīja (63,18). Starp citu, tā bija tikai trešā reize pēdējās divās sezonās, kad Līna šķēpu raidījusi tālāk par 60 metriem. Pēc pusotras nedēļas Eiropas čempionāta kvalifikācijas sacensībās traumētais celis atgādināja par sevi un Mūze vienkārši sabruka. Rezultātus pieminēt nemaz nav vērts. Pat ar neapbruņotu aci bija redzams, ka tas nebija pat viduvējs izpildījums. Asaras nebija rimušās arī nonākot līdz žurnālistiem…
Ja finālā varētu iekļūt tikai ar veselīgu vieglprātību, tad Elvijs jau pirmajā mēģinājumā būtu izpildījis kvalificēšanās normu. Taču trīssoļlēkšanā svarīgi ir tikai metri un centimetri, bet to Misānam pietrūkst. Pat šajā Eiropas čempionātā, kura finālā varēja tikt ar pieticīgu rezultātu. Karjeras trīs labākie lēcieni viņam padevušies pirms pusotra gada telpās, turklāt vien ar pāris nedēļu intervālu. Progresa iespējas Elvijs ziemā meklēja Amerikā, bet īsti nav skaidrības, cik daudz šīs pārmaiņas iedeva un cik daudz atņēma. Eiropas čempionātā tālākais lēciens 16,26 metri… "Finālam kā divpadsmitais kvalificējās ar rezultātu 16,41 metrs. Tas ir vienkārši smieklīgi. Bet vēl smieklīgāk ir tas, ka es aizlēcu sliktāk par šo rezultātu. Šobrīd man gribas sevi vienkārši nošaut," emocionāls pēc neveiksmes bija Misāns. Tās, protams, tikai emocijas. Bet skaidrs, ka nosacījumus, lai paliktu LOV B sastāvā atlikušajā laikā izpildīt būs grūti (jāaizlec 17 metri), tādēļ… "Būs jāiet strādāt…" piebilda Elvijs. 29 gadu vecumā tas obligāti nav jāsaprot kā joks.
Pirmos augstumus (5,16 un 5,36) Mareks pārvarēja gana pārliecinoši, bet ar 5,51 metra augstumā novietoto latiņu tikt galā nespēja. "Sliktākā man šī sezona nav, bet nestabilākā gan ir. Pēc 5,51 augstuma es tikai pāris reizes biju licis 5,60 metrus. Parasti tā vietā izvēlos personiskā rekorda augstumu. Ja uzlēkšu 5,60, tas man dos augstāku vietu rangā, taču tas man maz ko izsaka," skaidroja Ārents, kuram šosezon labākais rezultāts stadionā ir jau minētais 5,51. Pēc sacensībām Mareks skaidroja, ka veikt pilnvērtīgu ieskrējienu liegusi hroniska trauma. Taču viņš vēl gribot aizbraukt uz Tokijas olimpiādi...
Man personīgi visnegaidītākais pārsteigums ar mīnusa zīmi. Šogad Līgas rezultāti uzlabojās ar apskaužamu mērķtiecību. Pāris nedēļas pirms Eiropas čempionāta tika sasniegts jauns personiskais rekords – 2:00,85. Treneris Viktors Lācis tikai apstiprināja mērķus, kuri atbilda progresa līknei. Tātad – jātiek finālā un jāizskrien no divām minūtēm. Taču sacensības apliecināja, ka 800 metru distancē taktikai ir tikpat liela nozīme kā stiprām kājām. Pusi distances Velvere skrēja pa otro celiņu, tādējādi palielinot veicamo distanci, bet finišā vienkārši pietrūka spēka pacīnīties par vietu starp trim labākajām. Par nelaimi Līgas priekšskrējiens bija vislēnākais no visiem, kas liedza cerēt arī uz kvalificēšanos ar labu rezultātu.
Pavasarī Arnis ar jaunu personisko rekordu (4:00:06) kvalificējās Eiropas čempionātam. Rezultāts un sajūtas distances noslēgumā iedrošināja viņu startam Berlīnē, taču vairāk nekā 30 grādu karstumam Rumbenieks tomēr nebija gatavs. "Apmēram pēc 25. kilometra sajutu, ka apstākļi nav gluži tādi, kādus biju gaidījis. Nebiju gaidījis, ka būs tik silts," skaidroja Arnis. Nelīdzēja ne ūdens, ne ledus un 37. kilometrā Rumbenieks nolēma izstāties no sacensībām.
Jau pirms starta Ilonai un LOV ārstei Līgai Cīrulei bija šaubas, vai izdosies sasniegt finišu. Marhele skrējienu iesāka savā tempā, taču septītajā kilometrā pēkšņi sajuta asas sāpes celī. "Tad bija jāizdara izvēle – censties klibot līdz galam vai neriskēt un nesatraumēt sevi vēl vairāk," skaidroja sportiste. Neilgi pirms otrais aplis sasniedza Brandenburgas vārtus Ilona tomēr nolēma izstāties no sacensībām.
