- Kuro reizi esi atzīts par mēneša labāko spēlētāju?
- Pirmo. Florbolā man šī ir pirmā nopietnā individuālā atzinība pieaugušo līmenī. Savulaik jauniešu līmenī ir bijusi arī rezultatīvākā spēlētāja balva.
- Uzsvēri, ka florbolā. Tas nozīmē, ka arī citos sporta veidos ir izdevies saņemt kaut ko līdzīgu?
- Mans vasaras sporta veids ir golfs. Tur man ir diezgan labi sasniegumi dažādos lokālajos čempionātos, pārsvarā Vidzemes reģionā.
- Kurš sporta veids patīk labāk?
- It kā florbols, bet tās ir sezonālas simpātijas. Vasarā zālē neietu. Vasarā vienīgā saistība ar florbolu ir fiziskās sagatavotības treniņi.
- Šajos abos sporta veidos ir kādas kopīgas iezīmes? Nūja ir, bumbiņa ir, vēlams kaut kur jātrāpa...
- Man cilvēki golfā ir teikuši: tev jau kā florbolistam vēziens sanāk labāk, ir iestrādāta kustība. Bet patiesībā ir savas būtiskas nianses. Golfā precizitātei ir lielāka nozīme. Tam, kā sitienu izdodas tehniski izpildīt, noturēt savā līnijā. Florbolā ir mazliet citādi – redzi iespēju, met vārtos. Nelielas paralēles starp šiem abiem sporta veidiem var vilkt. Golfā bumbiņa ir jātrāpa bedrītē, florbolā – vārtos.
- Droši vien arī tu esi dzirdējis, ka saka – golfs nav nekāds sporta veids. Ko tu šādiem cilvēkiem atbildi?
- Tā vispirms ir ļoti laba laika pavadīšana. Reizēm cilvēki golfu skatās televīzijā un nodomā: garlaicīgs bagātu cilvēku sporta veids. Tā nebūt nav. Golfu var spēlēt jebkurš, tā ir laba laika pavadīšana svaigā gaisā. Lai izietu visas 18 bedrītes, vajag vidēji piecas sešas stundas un noiet aptuveni desmit kilometru. Diezgan liela slodzīte sanāk.
- Kā florbols ienāca tavā dzīvē?
- Agrāk – līdz 4. klasei - dzīvoju Rīgā. Kad mācījos trešajā klasē, uzzināju par florbolu, un man iepatikās. Vispirms gāju uz treniņiem viens pats, pēc tam vilku sev līdzi klases biedrus. Trenējos FK "Rīga" sistēmā. Ar ģimeni pārcēlāmies uz Valmieru, piektajā klasē sāku iet jau tur. Florbola savienības mājaslapā sāku meklēt informāciju par tuvākajām komandām. Redzēju, ka bija komanda Valmierā, bet tolaik tas nešķita tik nopietni, savukārt "Rubene" togad bija uzvarējusi gan vīriešu, gan sieviešu Virslīgā. Skaidrs, ka grībēju pie čempioniem! Uzreiz piezvanīju trenerim Jānim Dainim, kurš sākotnēji piedāvāja trenēties Valmierā, bet, kad izstāstīju, ka esmu jau trenējies FK "Rīga" sistēmā, uzreiz aicināja uz Rubeni. Tolaik treniņi notika tur. Atceros, braucu uz pirmo treniņu un nezināju, kur Rubenē, šajā mazajā pilsētiņā, ir zāle. Iebraucot Rubenē, uzreiz ieraudzīju jaunieti ar nūju, kuram tad arī gāju klāt un vaicāju. Pirmais florbolists Rubenē nebija ilgi jāmeklē – vienīgais jaunietis, kas tuvumā bija, tas pats ar nūju.
- Pie Jāņa Daiņa noteikti bija sava īpašā atmosfēra?
- Jā. Jānis Dainis ir ļoti interesants cilvēks, ar savu redzējumu. Ļoti atvērts, komunikabls un draudzīgs. Ātri ievelk visā tajā iekšā. Viņš var stundām runāt par visiem sporta veidiem, pats ļoti daudz par sportu interesējas. Kad jauniešu līmenī braucām turnīros, viņam vienmēr līdzi bija dažādi sporta laikraksti gan latviešu, gan krievu valodā. Reizēm, kad sazvanāmies noskaidrot kādu elementāru jautājumu (piemēram, cikos izbraukšana uz spēli), aiziet 15 – 20 minūšu gara saruna par dažādiem sporta veidiem. Grūti atkauties no viņa! (smejas.) Bet viņa fanātisms ir lipīgs.
- Tu jau desmit gadu garumā pārstāvi dažādos līmeņos "Rubeni". Nav bijusi doma ko pamainīt? Tagad arī galvenokārt dzīvo taču Rīgā.
- Tagad sanāk vairāk pa Rīgu dzīvoties, ir mazliet sarežģītāk. Tagad sanāk četras stundas pavadīt ceļā, lai aizbrauktu uz treniņu un pēc tam no tā atbrauktu.
- Pats labi zini – daudzi tavi bijušie kluba biedri šāda iemesla dēļ komandu ir mainījuši.
- Esmu liels savas komandas patriots. Pirms vēl biju sācis spēlēt "Rubenes" sastāvā Virslīgā, man jau bija piedāvājumi no Valmieras komandas. Tādi ir katru gadu. Valmierieši jau smejas: līgums ir sagatavots, vajag tikai parakstīt! Mani ļoti aizkustināja mūsu kapteiņa Jāņa Bagāta teiktais, ka viņš ir rubenietis jau gandrīz 20 gadu un nekur citur nemaz netaisās doties, lai gan piedāvājumi ir bijuši. Tas atstāja lielu iespaidu uz mani.
- Tev ir kāds elks sportā?
- Tagad tāda izteikta nav. Bērnībā bija Mihaels Šūmahers. Tagad? Vienīgi Māris Štrombergs.
- Tev kā valmierietim tomēr pieklātos tā domāt!
- Jā. Turklāt mans brālēns Artūrs Matisons arī kādreiz nopietni nodarbojās ar BMX. Kad pārcēlos uz Valmieru, sākotnēji uzturējos tikai un vienīgi BMX braucēju lokā, jo tie bija mani vienīgie draugi.
- Kāpēc neesi BMX ceļu aizgājis, kas ir tik populārs Valmierā un pat tavā ģimenē?
- Man BMX ļoti patīk, bet dzīves pirmos gadus dzīvoju Rīgā, kur trases tolaik vēl nebija. BMX ir tāds sporta veids, ar ko vajadzētu sākt nodarboties piecu sešu gadu vecumā. Valmierā sāku dzīvot 11 gadu vecumā. Par vēlu.
- Šogad esat tikuši pusfinālā, bet pērn sāpīgi palikāt aiz borta. Tā neveiksme vēl ilgi kremta?
- Negribas to nemaz atcerēties. Sāpīgi. Tiesa, toreiz mana loma komandā nebija tik liela, tās sērijas iznākums no manis nebija tik ļoti atkarīgs. Tagad ir notikusi paaudžu maiņa, jaunie izvirzījušies priekšplānā.
- Spriežot pēc uzvārdiem, jums pērn bija labāks sastāvs, bet šogad – labāks rezultāts. Kāpēc tā?
- Augusi ticība saviem spēkiem. Labāk mākam vienmērīgi nospēlēt visas 60 minūtes, izpildīt spēles plānu. Jo jaunāki spēlētāji, jo grūtāk to izdarīt. Emocijas brīžiem ņem virsroku. Arī treneris šosezon ir cits – Ivars Jēkabsons. Viņš ir spēlējošais treneris, bet man labāk patīk, kad viņš ir aiz borta. Tad viņš labāk redz spēli un var to vadīt. Pats esot laukumā, viņš savas maiņas spēli īsti neredz. Spēlēšanu un trenēšanu ir grūti apvienot. Es nesaku, ka viņam tas nesanāk, bet tagad, kad viņš ārstē savainojumu un visu laiku atrodas aiz borta, komanda tik un tā uzvar.
- Ko jūs "Lekringam" gatavojaties likt pretī?
- Vēl jau nav zināms, pret ko būs pusfinālā jāspēlē. Bet, jā, protams, mēs gaidām pretī viņus. Būs kārtīgs Vidzemes derbijs! Izslēgšanas spēles vispār ir ļoti specifiska čempionāta sastāvdaļa. Favorīti mēs noteikti neesam, spēlēsim kā otrais numurs. Pret "Lekringu" vienmēr ir psiholoģiski grūti spēlēt. Tiesa, regulārajā sezonā viņus abās spēlēs uzvarējām, bet viņi nebija labākajā sastāvā. Tagad viņi būs mobilizējušies. Bet, ja tā padomā, neuzvarami viņi nav, un ar tādu domu mēs arī iesim spēlēt.
- Ko tu studē?
- Studēju RTU būvniecību. Būšu būvnieks.
- Kāpēc būvniecība?
- Manai mammai brālis ir būvuzņēmējs, viņam Valmierā ir diezgan liels uzņēmums SCO. Radu mudināts esmu tajā visā iegājis, jo nevarēju izdomāt, ko īsti studēt. Tagad studēju otrajā kursā. Vasarā bija iespēja iepazīt visu šo būvniecības procesu klātienē, esmu labāk visu sapratis. Teorija ir viens, prakse – kas cits. Man patīk.
- Kādi mērķi florbolā?
- Šosezon jātiek Elvi līgas finālā. Runājot par tālāku nākotni, 2016. gada pasaules čempionāts Latvijā, protams, ir motivācija jebkuram spēlētājam. Kā jau visiem, arī man gribētos uzspēlēt augstākā līmenī. Esmu spēlējis U-19 izlasē, un tās ir citas emocijas – aizstāvēt savas valsts godu.
- Tu kā rubenietis ar desmit gadu stāžu, novērtē: kur slēpjas "Rubenes" spēks?
- Tur visi ir savējie. Piemēram, RTU allaž ir savākti labākie spēlētāji no visiem klubiem, tā nu viņi ik sezonu cenšas saspēlēties. Mums ir sava florbola piramīda, kurai visi spēlētāji un spēlētājas ar dzelteno kreklu mugurā iziet cauri. Komanda ir otra ģimene. Ar to kopā pavadi vairāk laika nekā ar draugiem. Klubā ir arī dažādi pasākumi. Tas viss kopā izkopj šīs ģimeniskās vērtības, kas mums "Rubenē" ir.
- Tās tu acīmredzot esi noķēris. Pēc pieciem gadiem arī redzi sevi "Rubenē"?
- Tiešām nezinu, kā dzīve ievirzīsies, bet, ja es spēlēšu florbolu, noteikti spēlēšu "Rubenē". Vismaz ļoti gribētu, lai tā būtu. Mans mērķis ir iegūt izglītību un pēc tam strādāt Valmierā. Tad jau sanāks apvienot darbu ar florbolu "Rubenes" rindās.
Sportland
Intervēja:Raimonds Rudzāts,Latvijas Florbola savienība » LV »...
