Iepriekšējās sezonās Ronalds Arājs mocījās ar dažādiem savainojumiem, kas liedza pilnvērtīgi atgriezties vieglatlētikas stadiona skrejceliņā, kā arī neļāva sevi apliecināt bobsleja treniņos. Pirms pagājušās sezonas Arājs vēl esot centies atgriezties sportā, taču svītru cerībām pārvilcis Epšteina-Barra vīruss.
"Divus mēnešus pirms sezonas sākuma 100 metrus skrēju 10,40 sekundēs. Šķita, ka vēl pastrādājot, skriešu 10,30 vai 10,20 sekundēs un varbūt pat varēšu jau izpildīt Riodežneiro olimpisko spēļu normatīvu (10,16). Taču divas nedēļas pēc nometnes saslimu it kā ar vēdera vīrusu, no kura ilgi nevarēju tikt vaļā. Aizbraucu uz mačiem un bija pilnīgs ārprāts, knapi varēju pavilkties. Nesapratu, kas notiek. Nākamajās sacensībās atkal tas pats – nevarēju pārspļaut pār lūpu. Bezspēks, asuma nav. Ne miņas no tā, ko biju uztrenējis nometnē," atceras sprinteris.
"Izgrūdu milzīgus līdzekļus, taču jēgas nekādas. Visu dienu jutos kā aizmidzis. Pat nezinu, vai tas ir pārgājis, jo pēdējā laikā analīzes neesmu taisījis. Man ir teikuši, ka pēc Epšteina-Barra vīrusa tādā disciplīnā, kā sprintā, kur nepieciešams impulss un sprādziens, nav iespējams atgriezties," norāda Arājs.
"Pavisam karjerai punktu pielikt Arājs izlēmis pēdējo pāris mēnešu laikā. "Līdz tam visu laiku pārdomāju savu izvēli, vizualizēju, sapratu, ka vēl varu, bet… Kādēļ gan bendēt savu veselību, riskēt un ieguldīt finanšu resursus, lai rezultātā vienkārši kāds man pateiktu: „Malacis, Ronald, ka aizbrauci uz olimpiskajām spēlēm.” Labāk koncentrēšos šī brīža darbam un reālajai dzīvei, tādējādi spējot nodrošināt savu ģimeni," uzskata Ronalds.
P.S. Pilnu interviju ar Ronaldu Arāju varēsiet lasīt "Sporta Avīzes" maija numurā, kurš šobrīd jau pieejams digitālajā versijā.
