- Pēc atgriešanās no Eiropas U-20 čempionāta Latvijas Basketbola savienības prezidents tev par labi padarīto darbu pasniedza šūpuļtīklu. Diezgan nežēlīgi, ja ņem vērā, ka jau pēc pāris dienām atkal jāmetas darbā, lai palīdzētu pieaugušo izlasei. - Viegli nav, bet tāds ir trenera darbs. Šūpuļtīklu noliku malā. Kad tikšu mājās, Liepājā, tad izmēģināšu, jo pāris brīvās dienas ar ģimeni pavadīju tepat, Rīgā, bet jau rīt [ceturtdien] kopā ar valstsvienību jālido uz Slovēniju.
- Basketbolista karjera tev aprāvās vien 25 gadu vecumā. Pie vainas bija savainojumi? - Nē, traumas nebija, vienkārši neredzēju jēgu muļļāties uz vietas. Karjera nesanāca tāda, kādu to biju vēlējies, un nekādas perspektīvas nākotnē neredzēju. Tādēļ pieņēmu lēmumu beigt spēlēt un saņēmu piedāvājumu strādāt par treneri Liepājā. Trenera darba mani vilināja jau kopš studiju laikiem ASV, tādēļ nodomāju, kāpēc ne? Lēmumu pieņemt bija grūti, taču tagad saprotu, ka izdarīju pareizo izvēli un neko nenožēloju.
- Kādu izglītību ieguvi Amerikā? - Man ir bakalaura grāds politiskajās zinātnēs. Vienubrīd bija doma palikt ASV un turpināt studēt jurisprudenci, tomēr basketbola vilinājums bija lielāks, tādēļ nolēmu atgriezties Latvijā. Šeit divus gadus neklātienē mācījos par juristu biznesa augstskolā «Turība». Tas man ir iesākts, taču nepabeigts darbs, kuru nākotnē, kad būs vairāk laika, ceru pabeigt.
- Pēc zaudējuma Eiropas čempionāta finālā izteicies, ka pēdējās 23 minūtēs spēlētājiem pietrūka spēka. Bet, kā bija treneriem? - Treneriem spēka bija gana. Skatītāji mūs dzina uz priekšu, atbalsts pēc katra gūtā groza vai veiksmīgi nospēlētas epizodes bija tāds, ka pa visu ķermeni skrēja tirpas. Taču spēlētāji tīri fiziski «nolūza»...
- Kā šādā brīdī jūtas treneris? - No vienas puses es tagad varētu atzīt savu kļūdu, tas bija risks. Pirmā puslaika izskaņā mums bija +10, bet es viņus dzinu uz priekšu un teicu, ka jāiegūst vēl lielāks pārsvars. Pienāca trešā ceturtdaļa un mūsu pārsvars sāka sarukt. Šajā brīdī man kā trenerim bija dilemma. Visu čempionātu pamatpiecinieks bija vilcis komandu, bet tad pienāca moments, kad šie spēlētāji bija izsējuši pārsvaru. Šajā situācijā man 7000 līdzjutēju priekšā finālā bija jālaiž laukumā spēlētāji, kuri bija spēlējuši mazāk. Te nu bija jautājums - turpināt spēlēt ar tiem pašiem, lai gan viņi ir noguruši, vai laist laukumā rezervistus. Labi apzinājos, ka tas bija risks, jo redzēju, ka daudzi no viņiem uz soliņa sēdēja bez skatiena, pie sevis domājot - tikai, lūdzu, nelaidiet mani tagad laukumā. Varbūt nebija tik traki, taču skaidrs, ka viņi turnīrā bija spēlējuši mazāk un stress bija lielāks. Pēc kara jau visi ir gudri un tagad varu atzīt, ka tā bija mana kļūda, ka nenomainīju līderus un nedevu lielāku spēles laiku rezervistiem. No kļūdām mācās. Arī slavenais treneris Riks Pitino ir teicis, ka viss, ko viņš dzīvē kā treneris ir iemācījies, ir bijis no savām kļūdām. Ja treneris ir gatavs atzīst savas kļūdas, tad viņam būs iespējas progresēt.
- Pamatpiecinieka spēlētāji laukumā pavadīja pa 30 minūtēm. Vai nebija iespēju vēl vairāk rotēt ar sastāvu? - Pret Izraēlu un pirmajā mačā pret Itāliju, kā arī spēlē pret Franciju, kurā mums nekas neizšķīrās, centos pietaupīt līderus. Ojāram Siliņam jau pirms mača pateicu, ka viņš nespēlēs pret Franciju, bet pārējie līderi nospēlēja mazāk par 20 minūtēm. Kad vien bija iespējas, centos viņus pietaupīt, bet svarīgos brīžos viņiem bija jāvelk un jārāda labākais sniegums.
- Kurā brīdī saprasti, ka fināls ir zaudēts? - Kad Amedeo Della Valle pret Kasparu Vecvagaru vienreiz piedriblēja, atlēca atpakaļ un pāri rokām ielika tālmetienu. Tobrīd sapratu, ka zelts mums aizslīd garām.
- Saprotams, ka pirmā spēle pret Itāliju bija apakšgrupas mačs, bet otrā - fināls. Tomēr ar ko šīs spēles atšķīrās un ko itālieši bija ņēmuši vērā pēc zaudējuma apakšgrupu posmā? - Biju pārsteigts, ka Itālijas izlase savā taktikā neko nebija mainījusi. Es pat teiktu, ka nevis viņi mūs vinnēja, bet mēs zaudējām. Un zaudējām tikai tādēļ, ka pēdējās 20 minūtēs nespēlējām savu spēli. Visa turnīra laikā pretinieku komandām bija problēmas apturēt mūsu ātro spēli, kad pēc atlēkušās bumbas un pirmās piespēles veidojām četri pret trim, trīs pret diviem un divi pret vienu situācijas, kuras tika realizētas. Fināla pēdējās 20 minūtēs es savu komandu vairs nepazinu, jo pēc izcīnītas bumbas pie sava groza mēs soļos gājām pāri laukumam. Tā nav mūsu spēle. Kāpēc tā notika? Man nav neviena cita izskaidrojuma, kā vien fiziskais nogurums. Paši zaudējām, jo nespēlējām savu spēli. Ja otrajā puslaikā visu laiku būtu «vilkuši» pāri, tad maču būtu uzvarējuši, jo itāliešiem ātri bija problēmas ar komandas piezīmēm. Kad spēlējām ātri, viņi mūs bremzēja ar piezīmēm, kas radīja iespējas tikt pie soda metieniem. Taču, kad gājām pāri laukuma centram soļos, bijām pakļāvušies viņu spēlei.
- Un kad rūgtumu par zaudējumu nomainīja prieks par sudraba medaļām? - Vienīgo nepatīkamo sajūtu radīja tas, ka zelts bija tik tuvu. Ja būtu zaudējuši ar 30-40 punktiem vai vismaz 20 punktu starpību, tad nebūtu grūti samierināties, bet zelta godalgu tuvums radīja rūgtuma sajūtu. Nākamajā dienā kopā ar treneriem apsēdāmies un secinājām, ka esam tomēr paveikuši lielu darbu, jo sudrabs arī ir labs sasniegums.
- Spēlētāji bija no dažādiem reģioniem, sporta skolām un treneriem, turklāt nebija spēlējuši kopā veselu sezonu, kā tas ir U-18 izlases gadījumā. Kur slēpās komandas spēks? - Viens faktors bija tas, ka visiem spēlētājiem bija «gaišas» galvas un viņi viegli uztvēra visu informāciju. Man bija viegli spēles laikā mainīt taktiskos risinājumus - viņi tos uztvēra un saprata. Otra lieta - visi bija ļoti motivēti. Viņiem bija liels gribasspēks un vēlme sevi pierādīt. Ja saliec kopā šos faktorus, tad veidojas fantastisks salikums, kas deva šo rezultātu. Turklāt visam pāri bija arī viņu attieksme laukumā un ārpus tā.
- Klau, bet «gaišas» galvas nevar uztrenēt sporta zālē? - Tā jau ir katra spēlētāja inteliģence. Cik daudz viņi lasa grāmatas, cik daudz skatās citas basketbola spēles. Jā, to var saukt arī par basketbola inteliģenci. Tas nav uztrenējams. Tāpat liela nozīme ir tam, no kādām ģimenēm šie puiši ir nākuši. Viņi ir auguši ģimenēs, kurās vecākiem rūp viņu liktenis un nākotne. Vecāki viņiem ir parādījuši pareizo ceļu un, lūk, arī redzams rezultāts. Viņi nedomā par blakus lietām, bet ir pilnībā koncentrējušies savam darbam un mērķim. Tādēļ ar viņiem ir viegli strādāt. Paldies par šādiem spēlētājiem visai basketbola sabiedrībai, vecākiem un sporta skolu treneriem, kuri ar viņiem ir strādājuši.
- «Barons kvartāls» treneris Mārtiņš Gulbis izteicās, ka šiem spēlētājiem ir nepieciešamās rakstura īpašības, lai kļūtu par labiem basketbolistiem. Ko tu redzi šajos puišos un kā tu viņus raksturotu? - Pirmkārt, viņi katrs bija gatavi ziedot savas personiskās intereses komandas labā. Tas nozīmē ļoti daudz. Viņi bija kā komanda arī ārpus laukuma un daudzas lietas darīja kopā. Puiši varēja viens par otru pasmieties un apcelt, taču neviens neapvainojās. Sagatavošanās posma laikā un Eiropas čempionātā mēs bijām kā liela ģimene. Tās ir īpašības, kuras grūti iemācīt. Tiklīdz atnāktu viens spēlētājs, kura «es» ir svarīgāks par komandas interesēm, viss sāktu jukt un brukt. Bija patīkami, ka viņi varēja nolikt malā savus ego un nepilnos divos mēnešos izveidot šādu lielu ģimeni.
- Pieminēji grāmatu lasīšanu. Ko tad puiši darīja brīvajā laikā? - Bija arī spēlētāji, kas lasīja grāmatas, bet tās šajā gadījumā vairāk minēju kā piemēru. Basketbolā grāmatu lasīšanu varu salīdzināt ar spēļu skatīšanos. Vai tā būtu Eirolīga, «VEF Rīga» un «Ventspils» spēles Eiropā vai Latvijas Basketbola līgas mači. Basketbolā tā ir grāmatu lasīšana. Par treneri strādāju tikai ceturto gadu, bet iepriekšējos trīs gadus esmu nodarbojies ar skautingu - analizējis pretinieku spēles. Ja sezonas laikā tikai darba vajadzībām esmu izpētījis vairāk par simts spēlēm, tā ir kā grāmatas lasīšana. Tu skaties un analizē, redzi ko dara pretinieks, skaties aizsardzības sistēmas. Tāpat redzi spēlētāju darbību, kādus lēmumus viņi pieņem, kādas ir viņa emocijas. Uzskatu, ka spēļu skatīšanās basketbolā ir salīdzināma ar grāmatu lasīšanu. Jo vairāk spēlētāji veltī tam laiku, jo viņi kļūst inteliģentāki un daudzas lietas saprot dabiski.
- Latvijas basketbolistu mentalitāte mainās? - Domāju, ka jā. Arī tiem spēlētājiem, kas mums tagad ir nacionālajā izlasē, parādās sportiskā nekaunība un pārliecība, ka, neskatoties uz to, kas mums nāk pretī, mēs varam vinnēt. Mēs nebaidāmies no serbiem vai bosniešiem. Mēs neesam sliktāki. Ja paskatāmies, tad sastāvs izlasei ir ļoti labs arī bez Andra Biedriņa. Viņi ir spēlējuši labos klubos augstā līmenī. Mums ir gan pieredzējuši spēlētāji, gan mērķtiecīgi jaunie. Uzskatu, ka, mērķtiecīgi un pareizi strādājot, varam sasniegt labus rezultātus arī šīgada Eiropas čempionātā. Mēs esam uz pareizā ceļa.
- Un, kā tu varētu salīdzināt šos spēlētājus ar 2009. gada Latvijas izlasi, kad pats vēl biji valstsvienības sastāvā? - Tie bija cit laiki un citādāki spēlētāji, ar citām prioritātēm dzīvēm. Es nesaku, ka viņi bija sliktāki, bet varbūt nauda viņus bija savā ziņā samaitājusi, tādēļ viņi uz izlasi skatījās citādāk nekā pašreizējie spēlētāji. Es nekādā gadījumā nesaku, ka tā bija slikta izlase, gluži otrādi. Tagad komentāros internetā daudzi viņus «noliek», taču es viņus personiski pazīstu un varu teikt, ka viņi visi ir patīkami cilvēki. Bet togad kādam varbūt bija gadījusies smaga sezona, kāds bija nopelnījis lielu naudu un viens otrs atpūtu nolika priekšā izlases interesēm. Tas vienkārši tika izdarīts nepareizajā laikā. Tomēr es gribētu uzsvērt, ka par to ir jāaizmirst. Ir citi laiki un mums ir labas jauniešu izlases un laba nacionālā izlase. Ir jāskatās uz priekšu un jābeidz bakstīt atsevišķiem spēlētājiem, atgādinot par viņu pagātnes kļūdām. Visi tās ir sapratuši un Latvijas basketbolā tas vairs neatkārtoties.
- Ko U-20 izlasei deva izbraukuma tūre Ķīnā, kur deviņās spēlēs tika piedzīvoti astoņi zaudējumi? - Šis brauciens bija ļoti smags, arī man kā trenerim, jo, lai gan bijām aizbraukuši bez līderiem un spēlējām pret večiem, tomēr psiholoģiski bija grūti - katrā mačā tikām iemesti kā gaļasmašīnā, mūs sita, grūda un stūma. Es kā treneris nevarēju atstrādāt nekādas taktiskās lietas, jo saspēles vadītājs pārgāja pāri laukuma centram, centās uzsākt sadarbību un atdot pirmo piespēli, bet tur mūsējo vienkārši izgrūda ārpus laukuma. Es pat netiku līdz tam, lai atstrādātu taktiku. Un tā no spēles uz spēli. Pēc turnīra sēdēju un domāju - vai tiešām mēs esam tik slikti? Viena uzvara un astoņi zaudējumi, piezagās bezcerības sajūta. Taču atbraucām mājās, Liepājā daudz strādājām gan psiholoģiski, gan fiziski, pievienojās līderi un lēnām izlīdām no bedres. Pārbaudes spēles pret U-18 izlasi parādīja mūsu vājās vietas, kuras piekoriģējām līdz pēdējai pārbaudes spēlei pret Zviedrijas U-20 izlasi. Uzvarējām ar +30 un tas deva emocionālo lādiņu pirms Eiropas čempionāta. Sapramtām, ka tomēr viss nav tik traki. Katrā ziņā nākotnē LBS ieteiktu tur doties ar Latvijas otro izlasi, ar spēlētājiem, kuri jau ir nobrieduši un ir tuvāk lielajai izlasei, jo sagatavošanās ciklam tā bija pārāk liela gaļasmašīna. No otras puses Andrejs Gražulis teica, ka pēc tā kā viņu sita un grūda Ķīnā, Eiropas čempionātā viņš vairs nebaidījās ne no viena. Tas varbūt bija labi, taču, lai 11 dienās tam izietu cauri deviņas reizes, tas tomēr ir par daudz. (Smejas)
- Kas tad īsti notiek šajos turnīros Ķīnā? Savulaik arī Bagatskis stāstīja, ka tur ir pavisam cits basketbols. - Jūs pat nevarat iedomāties... Es katrā spēlē dabūju tehnisko piezīmi, jo tiesāšana bija... Es saprotu, ka var kļūdīties, taču tur mājinieki tika brutāli vilkti uz priekšu. Piemēram, mums bija -14, bet mēs pietuvojāmies līdz sešiem punktiem. Tiesneši jūt, ka mēs velkam klāt, bet zālē ir 5000 skatītāju un sponsori, kuri iedevuši naudu turnīram. Ķīna vienkārši nedrīkst zaudēt. Viens no mājiniekiem met trīspunktu metienu pie mūsu rezervistu soliņa un ir pārkāpis līniju par pusmetru, taču tiesnesis ieskaita trīs punktus. Nākamajā uzbrukumā mēs iemetam tālmetienu, bet tiesnesis parāda, ka esam uzkāpuši uz līnijas un ieskaita tikai divus punktus. Citā uzbrukumā mūsu spēlētājs iet garām un nedaudz pieskaras ķīnietim, kurš nokrīt - seko uzbrukuma piezīme un bumba mājiniekiem. Tādas epizodes, kurās nav loģikas. Nu, kā gan vari spēlēt? Sestajā spēlē tiesāšana atkal bija katastrofāla, bija pilna zāle un pēc vienas no svilpēm spēlētājiem teicu - ejam uz ģērbtuvēm un beidzam spēli. Pēc tā pie mums ienāca organizatori, kuri panikā sūrojās, ka tagad viņiem nebūs naudas. Es atbildēju, ka pie tādas tiesāšanas nespēlēsim. Viņi apsolīja, ka uz nākamo maču viss būs kārtībā. Nospēlējām maču līdz galam un uz nākamo spēli patiešām atsūtīja Ķīnas augstākās līgas tiesnešus, un viss bija kārtībā. Ak jā, vēl viena epizode mačā pret Ķīnu. Spēles beigās dabūju otru tehnisko piezīmi, mani apsardzes pavadībā izdzina no zāles un aizveda uz ģērbtuvēm. Nākamajā mačā Ķīnas komandas treneris nopelnīja otru tehnisko piezīmi, paņēma krēslu un apsēdās aiz soliņa. Pēc tam vēl paņēma minūtes pārtraukumu un zīmēja sadarbības. (Smejas) Un neviens neko nevar pateikt.
- Kas bija tas, ko pretinieki Eiropas čempionāta laikā tā arī «neatkoda» Latvijas izlases spēlē? - Bez lielīšanās uzskatu, ka mums bija taktiski vislabāk sagatavotā komanda. Taču šajā ziņā ir jāsaka paldies spēlētājiem. Pirms spēlēm bija 45 minūšu treniņi. Varēju pa 15 minūtēm veltīt uzbrukumam, aizsardzībai un metieniem. Ar to pilnīgi pietika, lai varētu pamainīt uzbrukuma un aizsardzības nianses. Mums bija ļoti liels sadarbību arsenāls uzbrukumā, tādēļ pretiniekam nebija viegli mūs noskautot. Daudzās situācijās treneri nevar spēlētājiem dot tik daudz sadarbību, jo tās netiks tik labi uztvertas - kaut kas tiks sajaukts, kaut kas tiks aizmirsts. Bet šiem spēlētājiem varēju dot un dot - viņi saprata, atcerējās un izpildīja. Domāju, ka tas pretiniekiem radīja grūtības pielāgoties mūsu spēlei.
- Bet, kā bez lieliem centriem var uzvarēt cīņu zem groziem un būt starp labākajiem turnīrā arī bloķētājos metienos? - Fiziskie dotumi. Piemēram, Gražulis iepriekš ir nodarbojies ar vieglatlētiku, turklāt kāds viņam ir roku vēziena platums...
- Cik tad ir? - Precīzi nepateikšu, bet mēs jau smējāmies, ka tās ir divas lāpstas. Pusfinālā pret Spāniju pēc Jāņa Bērziņa neprecīzā soda metiena Andrejs izvilka lāpstu un iesita bumbu grozā. Tāpat ir ar Siliņu, kuram ir garas rokas un kurš ir atlētisks spēlētājs. Daudzās epizodēs uz pick n roll varējām mainīties, jo mūsu garie varēja kājās nostrādāt pret mazajiem, bet mūsu mazie varēja no priekšas nosegt pretinieku garos spēlētājus. Daudzām komandām bija problēmas tieši ar mūsu aizsardzību. Jā, mums bija sistēma, bet bija arī labi individuālie izpildītāji.
- Varis Krūmiņš teica, ka jauniešu turnīros būtiska loma ir arī tam, cik talantīgs ir pretinieku gada gājums. Vai nav tā, ka šoreiz Eiropas čempionātā trūka lielu talantu? - Iespējams, bet, ja paskatāmies atpakaļ, tad pērn vinnēja Lietuvas izlase, kurai arī nebija zvaigžņu, bet bija komanda. Nu labi, francūžiem varbūt bija saspēles vadītājs un garais spēlētājs, taču ne tik lielas zvaigznes kā pirms diviem gadiem spāņiem Nikola Mirotičs, kurš jau nākamajā gadā veiksmīgi iekļāvās Madrides «Real» sastāvā. Ir cilvēki, kuri saka - nu jā, bet pretiniekiem nespēlēja visi labākie. Taču tā nav mūsu problēma. Spānijai nespēlēja [«Barcelona» spēlētājs Alekss] Abriness, kurš regulāri tika pie spēles laika Eirolīgā, bet viņam bija ceļgala trauma. Izlasē spēlē visi labākie. Ja kādam ir ceļgala trauma, tātad treniņprocess nav bijis pareizs un viņš nav gatavs spēlēt. Mums ir bijis labāks sagatavošanās process un ar viņiem ir labāk strādāts sezonas laikā. Jā, krieviem nespēlēja Sergejs Karesevs. Viņš spēlēja Universiādē, jo krieviem vajadzēja tur parādīt, ka viņi ir labākie. Bet tā ir viņu iekšējā, politiskā lieta. Turklāt NBA draftēti puiši bija gan Grieķijai, gan Francijai, tāpēc nevajadzētu runāt, ka citiem nebija visi labākie. Basketbolu jau nespēlē uz papīra, bet gan laukumā.
- Vai piekrīti Krūmiņam, kurš teica, ka no pirmā astotnieka jebkura komanda varēja izcīnīt zelta medaļas? - Jā, principā piekritīšu. Es jau pēc pārbaudes spēļu rezultātiem un pirmajiem videoierakstiem, izmantojot savu divos gadus uzkrāto pieredzi Eiropas U-20 čempionātā, teicu, ka nesaprotu, kas notiek - vai nu visas komandas ir ļoti līdzvērtīgas vai nu es kādu komandu pārvērtēju. Aizbraucām uz čempionātu un tā arī bija - komanda šajā turnīrā bija spēkos līdzīgas.
- Jauniešu izlašu vecumā nav grūtību ievākt informāciju par pretiniekiem? - Nē. Mums bija trīs spēļu ieraksti ar pirmajiem pretiniekiem - Izraēlu, un četri ar Bulgāriju, kā arī divi Krievijas spēļu ieraksti. Tāpat klāt nāca arī informācija jau uz vietas. Informācijas ievākšana atkarīga no kontaktiem. Piemēram, trenerim [Raimondam] Feldmanim bija pazīstams Spānijas izlases galvenā trenera asistents. Ņemot vērā, ka mums apakšgrupā pret Spāniju bija pēdējā spēle, jau pirms čempionāta sazinājāmies un vienojāmies, ka strādājam kopā - katrs meklē, ko vien var atrast un maināmies, bet pēdējā spēlē noskaidrosim, kurš ir labāks. Tādā veidā mēs dabūjām bulgāru spēles video, bet mēs viņiem nosūtījām Izraēlas spēles video, kuru bijām dabūjuši no ukraiņiem. Bija patīkami sadarboties.
- Cik zinu, tad atteicies no laba piedāvājuma, lai paliktu darbā Latvijas nacionālajā izlasē... - Jā, tā bija. Man bija piedāvājums no Kārļa Muižnieka strādāt Južnijas «Himik» komandā, taču viņiem bija nosacījums, ka man jāsāk strādāt jau 1. augustā. Man bija noruna gan ar Bagatski, gan LBS ģenerālsekretāru Edgaru Šnepu, ka šogad strādāju līdz galam, tādēļ savu solījumu nelauzu.
- Filozofisks jautājums, bet tomēr - ko vēlies dot Latvijas basketbolam? - Saprotiet, viens cilvēks nekad nevarēs daudz iedot. Mums vairāk jādomā kā kaut ko sasniegt kopīgiem spēkiem. Es gribētu, lai šīs sudraba medaļas mūs, basketbola sabiedrību vēl vairāk apvieno un virza kopīgam mērķim. Domāju, ka šīs sudraba godalgas būs papildus stimuls tiekties tālāk. Esmu pārliecināts, ka mums vēl būs fināli un arī zelts. Taču nepieciešama pacietība un mērķtiecīgs kopīgs darbs.
- Vai atceries, kad pēdējoreiz Latvijas basketbola sabiedrība bija tik vienota kā svētdien Tallinā? - Godīgi sakot - nezinu. Laikam neatceros. Tādā atmosfērā līdz šim biju bijis tikai Latvijas futbola izlases vai Rīgas «Dinamo» spēlēs. Basketbolā izlases kontekstā varbūt vienīgi 2009. gada pārbaudes spēlē pret Lietuvu.
- Telefons tev tagad ir «karsts» un piedāvājumu netrūkst? - Nē. Uz nākamo sezonu man ir spēkā līgums ar Ukrainas komandu «MBK Mykolaiv», kur turpināšu strādāt kopā ar Agri Galvanovski.
