"Nebija tāds brīvums, kāds bija kvalifikācijā. Nevienu metienu neaizķēru. Metiens bija īss un salūzis, kā jau to varēja manīt gan Latvijas čempionātā, gan visās pēdējās sacensībās," secina Štrobinders. "Šķēps nelidoja. Tehnika vēl nav pieslīpēta, lai atkal varētu mest šķēpu 83-84 metru tālumā."
"Stress jau ir vienmēr. Turklāt šis ir Eiropas čempionāts un es pirmoreiz esmu iekļuvis divpadsmitniekā. Tomēr ar šiem sportistiem ikdienā esmu startējis kopā gan IAAF "Challenger", gan Dimanta līgas posmos. Man tas nav nekas jauns, visas sejas ir redzētas, tādēļ īpaši neiespringstu. Arī stadioni tur ir tikpat lieli. Man patika šeit startēt, bija labas atmiņas par šo stadionu. Jāturpina trenēties, lai varētu konkurēt ar pārējiem džekiem.""Pašlaik man nav tādas sajūtas, ka iekšā ir, bet laukā nenāk. Man ir jādabū atpakaļ tā kustība. Ja es kaut vienās sacensībās varētu divas trīs reizes uzmest 81-82 metrus, tad noķertu sajūtu, kas ir jādara. Neko darīt, iešu uz treniņiem, mēģināšu pieslīpet tehniku, lai varētu labi nostartēt atlikušajās komercsacensībās," saka Rolands. "Tā ir tikai manis paša vaina, ko man pašam ir jāizlabo.""Jūnija sākumā "Ventspils šķēpos" jutu, ka esmu sasniedzis to kondīciju, lai mestu personisko rekordu. Bet tad nāca sacensības Ostravā, pēc trim dienām bija jāstartē Madridē. Sanāca ceļošana un sajūtas pazuda. No tā visa pa īstam vēl neesmu atguvies."
