Ziedonis Jansons, 2010. gadā izcīnīja Eiropas čempionāta bronzas medaļas ar U-18 izlasi Protams, ka tas ir pārsteigums. Jebkuram normāli domājošam cilvēkam šīs sudraba medaļas nāca negaidīti. Ja salīdzinām ar U-18 izlasi, tad U-20 komandai nebija nekāda spiediena, viņi varēja spēlēt brīvi, jo medaļas no viņiem neviens negaidīja. Jau no pirmajiem mačiem viņiem izdevās uzķert savu spēli, tika izcīnītas uzvaras un aizgāja uz urrrā. Turpretī no U-18 izlases jau pirms čempionāta tika gaidītas medaļas un tas nav viegli, jo komandā ir 17-18 gadus veci puiši, kuriem tā ir liela smaguma nasta. Šajā gada gājumā mums ir trāpījušies talantīgi puiši, turpretī citos gados iespējamie talanti varbūt ir izvēlējušies citu sporta veidu. Pietiek jau ar diviem, trim spēlētājiem, kas nosaka toni, lai apkārt izveidotos laba komanda. Arī U-20 izlasē lielāko smagumu fiziski iznesa pieci spēlētāji un tieši tāpēc finālā pietrūka spēka. Jaunieši aug un ir pamats domāt, ka pēc pāris gadiem viņi būs palīgi lielajā izlasē. Ir izskanējuši viedokļi, ka jaunatnes treneri negrib strādāt un dara to nemākulīgi. Šīs medaļas ir pliķis sejā visiem skeptiķiem. Šie jaunieši nepiedzimst kāpostos, viņi visi ir jaunatnes treneru darba augļi. Protams, mums nav tādu cilvēku resursu, lai ilgtermiņā izvirzītu mērķus par medaļām katrā turnīrā, tomēr ik pa laikam godalgas tiek izcīnītas un tās ir kā saldais ēdiens pēc ilga darba.
Agris Galvanovskis, vadījis Latvijas U-20 izlasi 2008. un 2011. gada Eiropas čempionātā Pirmkārt, vēlos apsveikt visus Latvijas basketbola līdzjutējus un trenerus, kuri strādājuši ar šiem spēlētājiem gan pēdējos gados, gan iepriekš. Šis tomēr ir visu laiku otrs labākais rezultāts Latvijas basketbola vēsturē. Domāju, ka arī Latvijas Basketbola savienība ir paveikusi labu darbu, jo Treneru komisijā ticis veiksmīgi analizēts treneru darbs. Ir prieks, ka LBS nesēž rokas klēpī salikuši. Iespējams, daudzi treneri varētu uz mani apvainoties, taču teikšu, ka pēdējos gados arī treneri sākuši strādāt labāk. Basketbols attīstās un virzās uz priekšu, tāpēc ir svarīgi iet līdzi laikam. Grūti pateikt, vai nākotnē lielo izlasi varētu sagaidīt līdzīgi panākumi. Tam būs nepieciešami vēl vismaz pieci gadi. Taču sporta skolas strādā un arī LBS veiksmīgi popularizē basketbolu, kas nav mazsvarīgi. Domāju, ka izcīnītās medaļas ir gan basketbola sistēmas, gan konkrētu cilvēku nopelns. Cepuri nost arī LBS ģenerālsekretāra Edgara Šnepa priekšā, kurš ir paveicis lielu darbu. Mums ir spēcīgas izlases divās vecuma grupās pēc kārtas - tas ir jānovērtē.
Varis Krūmiņš, 2007. gadā izcīnīja Eiropas čempionāta bronzas medaļas ar U-18 izlasi Domāju, ka šīs medaļas visiem bija pārsteigums. Katrā ziņā šis ir liels sasniegums, jo turnīrā izdevās apspēlēt virkni basketbola lielvalstu, bet četriniekā nebija ne Lietuva un Grieķija, ne kāda no bijušās Dienvidslāvijas komandām. Ej nu saproti, vai mēs esam baigi labi vai pārējie baigi švaki. Jebkurā gadījumā, lai izcīnītu medaļas ir jābūt zināmu apstākļu sakritībai. Nevienā vecumā, braucot uz turnīru, īsti nav zināmas pretinieku komandas. Es biju Tallinā uz pēdējām trim spēlēm un redzēju astoņas labākās komandas. Varu teikt, ka šīs komandas bija spēkos ļoti līdzīgas un jebkura no tām varēja kļūt par čempioni. Pieci vadošie spēlētāji nospēlēja labi un dažos mačos pat vēl labāk, par 105% vai 110%. Komandai bija ļoti labs metienu procents, ar ko izdevās kompensēt trūkumus citos spēles elementos. Taču Latvijas komandām tā tas bija vienmēr - lielas uzvaras izdevies izcīnīt tad, ja ir labs metienu procents. Tā tas bija gan 2001. gada uzvarā pār Lietuvu, gan 2007. gadā, kad es izcīnīju bronzu ar saviem puišiem, kuri ar augstu precizitāti kompensēja auguma centimetru trūkumu. No visiem gribētos izcelt melnā darba darītāju Ojāru Siliņu, bez kura, manuprāt, nebūtu uzvaras, jo viņš sacementēja komandas aizsardzību. Ja Siliņa, Vecvagara un Bērziņa veiksmīgais sniegums nebija pārsteigums, tad Gražulis un Jakovičs patīkami pārsteidza ar to, ka var labi spēlēt šādā līmenī. Pietrūka soliņš. Ja pirmajā posmā vēl likās, ka tas ir pietiekami garš, tad turnīra beigās izrādījās, ka tas tomēr ir par īsu. Ja līderiem ir jāspēlē vidēji mačā vairāk par 30 minūtēm, kad 13 dienās jāaizvada desmit spēles, tas ir ļoti grūti. Uzskatu, ka izcīnītās medaļas ir Latvijas basketbola sistēmas nopelns, jo Jaunatnes līga strādā produktīvi jau kopš tās izveidošanas brīža. Galu galā mēs vēl nekad neesam izkrituši no augstākās divīzijas. Tomēr gribu uzsvērt, ka jauniešu vecumā ļoti liela nozīme ir tam, cik talantīgs gada gājums ir pretinieku komandās. Tas gan nemazina šīs izlases sasniegumu.
Raivo Otersons, vadījis Latvijas U-20 izlasi 2006. un 2007. gada Eiropas čempionātā Latvijas U-20 izlases sniegumu vērtēju ļoti pozitīvi, turklāt tālu nebija arī zelta medaļas. Taču tikpat labi arī pusfinālā pret Spāniju rezultāts varēja nebūt pozitīvs. Komandai bija izveidojies interesants pamatpiecinieks, kura spēlētāji gājuši pa dažādiem attīstības ceļiem - daži izvēlējušies doties uz Eiropu, bet daži palikuši Latvijā. Šie puiši nebija iepriekš speciāli saspēlēti vienā komandā, taču aizvadīja ļoti labu turnīru. Domāju, ka pēdējos gados izdevies bērnus piesaistīt basketbolam un izveidot labu spēlētāju atlasi. Katrs spēlētājs nāk no sava reģiona, kas apliecina to, ka sporta skolas ir labi pastrādājušas. Tomēr nevar noliegt, ka ir jābūt arī veiksmīgai sakritībai, lai būtu labi nokomplektētas visas pozīcijas. Piemēram, Siliņš U-18 izlasē vēl nebija tik labs, kā tagad. Tāpat ir ar U-18 izlases garajiem - Pasečņiku un Porziņģi, kuri U-16 izlasē nemaz nespēlēja. Turklāt uzskatu, ka arī tagad viņi vēl nav pilnībā gatavi un pēc pāris gadiem būs vēl labāki. Šīs medaļas ir sistēmas rezultāts, jo basketbolā tā ir daudzmaz sakārtota. Pēdējos gados reģionos ir liels audzēkņu skaits, ir daudz komandu un liela konkurence. Pat neskatoties uz to, ka no Latvijas ir aizbraucis daudz cilvēku un iedzīvotāju skaits ir samazinājies. Ir ļoti svarīgi, lai būtu konkurence. Lai būtu laba atlase un varētu izvēlēties tiešām pašus labākus no konkrētā vecuma.
Mārtiņš Gulbis, «Barons kvartāls» komandas galvenais treneris Šis sasniegums bija ļoti patīkams pārsteigums, taču no otras puses - es zināju, ka šie puiši ir spējīgi uz labiem rezultātiem. Pirms turnīra runāju ar Vecvagaru, kurš atzina, ka komandā ir ļoti labs mikroklimats un pieci vadošie spēlētāji saprot treneru norādījumus no pusvārda. Tāpēc savā ziņā šis panākums bija arī likumsakarīgs. Siliņš spēlē Itālijas augstākajā līgā, Vecvagars spēlē Lietuvā, bet Bērziņš, Gražulis un Jakovičs ir uzkrājuši pieredzi Baltijas Basketbola līgas mačos. U-20 izlases spēlētāji ir psiholoģiski ļoti stipri un apveltīti ar rakstura īpašībām, kādas nepieciešamas augsta līmeņa sportistiem. Runājot par Vecvagaru, es nezinu nevienu citu spēlētāju, kurš būtu gatavs ar lauztu pirkstu iet un cīnīties par Latvijas godu, bet Bērziņam ļoti palīdzējis Valmierā pavadītais gads. Viņam ir nepieciešamās rakstura īpašības, lai kļūtu par labu basketbolistu. To pašu var teikt par U-18 izlases puišiem. Esmu runājis ar Kristapu Janičenoku, kurš teica, ka jaunie puiši treniņos cīnās un negriež ceļu pazīstamajiem spēlētājiem. Domāju, ka izcīnītās medaļas ir gan sistēmas, gan atsevišķu cilvēku darba rezultāts. U-20 izlases spēlētāji ir no dažādiem Latvijas reģioniem, kas liek uzslavēt sporta skolu darbu, bet abām izlasēm kopumā ir raksturīgs ļoti mērķtiecīga darba rezultāts.
Roberts Štelmahers, vadījis Latvijas U-20 izlasi 2012. gada Eiropas čempionātā Laikam jau muļķīgi būtu teikt, ka mēs cerējām uz medaļām, taču es pazīstu gan trenerus, gan spēlētājus un zinu, ka viņi uz turnīru brauca cīnīties no pirmās līdz pēdējai spēlei. Varbūt nedaudz palīdzēja tas, ka Eiropas čempionāts bija tik tuvu mājām, taču bija skaistas uzvaras un uzvaras pēdējās sekundēs. Es personiski turnīra gaitā nedomāju par konkrētām vietām. Komanda gāja no spēles uz spēli, izdevās izcīnīt uzvaras, bet, kad pienāca ceturtdaļfināls un pusfināls, tad jau varēja sākt runāt par konkrētām vietām. Domāju, ka Latvijas basketbolam tradīcijas nav tālu jāmeklē. Mēs regulāri startējam finālturnīros un ik pa laikam jauniešiem ir izdevies izcīnīt medaļas. Ir jāpriecājas, ka mums aug jaunie spēlētāji un jaunie treneri. Gribu uzsvērt, ka treneru kolektīvs nostrādāja ļoti labi. Vai tas ir sistēmas vai atsevišķu cilvēku darba rezultāts? Uzskatu, ka tas ir saistīts. Svarīgs ir gan LBS darbs, gan jauno treneru vēlme un tieksme attīstīties, iet līdzi jaunām plūsmām basketbolā un izdarīt kaut ko labu Latvijai.
