Pirms nepilniem desmit gadiem iznākušajā VEF meistarkomandas vēsturei veltītajā grāmatā pats šodienas jubilārs par savām gaitām sportā stāstīja tā:
«Pusaudža gados uz treniņiem mēroju ceļu pāri Daugavai. Pavasaros, kad ledum ejot izņēma pontonu tiltu, tas bija vesels ceļojums. Treniņam veltījām pusi dienas. Mums bija lielisks, neatkārtojams treneris — Augusts Raubēns. Lai nu mūsdienu korifeji neņem ļaunā, taču tādu treneru, kādi manā jaunībā bija Raubēns, Alfrēds Krauklis, vēl citi, šodien vairs nav. Tā bija īpaša suga, kuru puikas redzēja tikai ar bumbu rokā un pie groza. Viņi dzīvoja basketbolā un mēs tiecāmies viņiem līdzi.
Ja sacīja: «Nāc uz VEF!», tad tu ņēmi savu koferīti un vešiņu, ķīniešu kedas (kas tolaik skaitījās super) un gāji, kur teikts. Man laimējās, jo nonācu vienā pārī ar pašu Raimondu Karnīti. No viņa bija ko mācīties! Parasti pirms spēlēm viss tika izbīdīts uz šaha galdiņa. Kombinējot dažkārt aizrāvāmies tiktāl, ka nokavējām iziešanu laukumā…
Kad ieviesa 30 sekunžu uzbrukumu limitu, vairs nevarēja tīt garās un gudrās kombinācijas. Man noteikumu izmaiņas nāca labumā. Biju labs metējs, taču spēlēs man pietrūka pašpārliecības. Kad limits gāja uz beigām, bumbu bieži piespēlēja man un Karnītis brēca: «Jāmet!!!» Tā, gluži piespiedu kārtā, kļuvu par atzītu snaiperi. Tā bija viena no īpašībām, ko novērtēja PSRS olimpiskās izlases veidotāji.
Tur muļķojās kā spiegu filmā. Jevgeņijs Aleksejevs, izlases treneris, braucienam uz Romu visiem spēkiem vilka savus ACSK puikas, un mani aizbīdīja uz jaunatnes izlasi. Bet tur man tika dots spēles laiks, un uzspēlēju pa pirmo. Izšķirīgajā dienā bija tāda nelāga jušana, ka starp četriem braucošajiem aizsargiem man neiekļūt — ar nolaistu degunu būs jāatgriežas Rīgā. Vakarā pienāca Valdis Muižnieks un sacīja: Cezi, tu taču zini, ka brauc? Man sirds vai otrādi apmetās, jo nekā es nezināju! Galva sareiba.
Domāju, ka Romā būtu varējis lietderīgi nospēlēt vairāk, nekā man tika atvēlēts. It sevišķi pirmajos mačos, kuros satriecošu sāncenšu nebija. Romā priekšsacīkstēs pasaules čempionei Brazīlijas izlasei zaudējām ar 54:58, bet finālstadijā viņus pieveicām ar 64:62. Iznāca sudrabs aiz tolaik neuzvaramajiem amerikāņiem. Tā bija mana pirmā un pēdējā medaļas PSRS izlasē. Sliktāks nekļuvu, taču mūsu laikos Savienībā bija daudz lielisku aizsargu.
Toties bija lieliska sajūta 1997. gadā Helsinkos, kad Latvijas senioru izlase pasaules meistarsacīkstēs uzveica tos pašus brazīļus. Mēs trīs ar Valdi un Maigoni tad nofotografējāmies kopā ar trim tā laika Brazīlijas izlases večiem — Amauri un citiem — piemiņai par 37 gadus senu pagātni. Tad viņi beidzot uzzināja, kur atrodas tāda Latvija…"
Seko un uzzini pirmais:
