Modernā sporta vide dzīvo “no viena burbuļa līdz nākamajam”. Pēdējā trīs desmitgadēs – interneta laikmetā – tas kļuvis tik izteikti, ka nākamais “troksnis” nomāc iepriekšējo un salīdzinoši neseni notikumi ātri tiek pakļauti aizmirstībai.
Tāda ir realitāte – un mēs tai pielāgojamies. Labā ziņa – pastāv arī dzīve “ārpus burbuļiem”. Izbāz galvu ārā, ievelc plaušās svaigu gaisu, aizej “offline” un paskaties uz notiekošo ar citām acīm. Tu katru reizi ieraudzīsi kaut ko jaunu.
Latvijas valstsvienība pasaules elitē atgriezās pēc 58 gadu pārtraukuma – 1997. gadā. Hokeja skatīšanās uz lielajiem ekrāniem Vērmaņdarzā (1998), izlases brauciens vaļējā automašīnā no Rīgas stacijas līdz Brīvības piemineklim (2000), fanu gājieni Latvijas pilsētās pēc nozīmīgām uzvarām un pārmērīga alkohola lietošana – tas viss veidojis līdzjutēju pieredzi nu jau 22 pavasaru garumā.
Latviešu atgriešanās sakrita ar Slovākijas hokeja slavas gadiem. Atšķirībā no Latvijas, kura šogad svin simtgadi, slovāki pie neatkarības tika vien 1993. gadā, kad mierīgā ceļā sadalījās tikai nepilnus 75 gadus pastāvējusī Čehoslovākija (1918-1993).
Uz Dienvidslāvijas asiņainās un Padomju Savienības pusasiņainās izšķīšanas fona Čehoslovākijas sadalīšanās bija miera paraugs. Protams, priekšā gaidīja negludumi, taču salīdzinoši viss risinājās tik nesāpīgi, ka Čehijas un Slovākijas atdalīšanās tika nodēvēta par “Samta šķiršanos” (Velvet divorce).
Minētais nosaukums bija atsauce uz tikpat miermīlīgo – un sekmīgo – 1989. gada “Samta revolūciju” (Velvet revolution), kad čehi un slovāki nevardarbīgas pretošanās ceļā atbrīvojās no Padomju Savienības kontroles. “Samta revolūcijas” rezultāts – Čehoslovākiju atstāja vairāk nekā 75 tūkstošus lielais okupācijas karaspēks, kurš “Eiropas sirdī” uzkavējās vairāk nekā 20 gadus.
Slovāki parūpējās par divām spožām desmitgadēm. No 1994. gada Lillehammeres spēlēm (6. vieta!) līdz pusfinālam 2010. gadā Vankūverā un pasaules sudrabam 2012. gadā – slovāku sasniegumi šajā laikā bija tik iespaidīgi, ka viņus pieskaitīja Eiropas “lielajam pieciniekam” (Zviedrija, Somija, Čehija, Krievija, Slovākija) un nereti iekļāva arī pasaules “septiņniekā” (plus Kanāda un ASV).
Karpatu kalnieši trokšņoja tik skaļi, ka 2004. gadā – IIHF ranga pastāvēšanas otrajā sezonā – iekļuva pasaules trijniekā, bet “Top 6” epizodiski turējās pat līdz 2013. gada pavasarim. Šajā laika nogrieznī slovāki septiņas reizes (2000, 2002-2005, 2007, 2012) iekļuva pasaules čempionāta sešu spēcīgāko komandu pulkā.
Pēc Vankūveras un 2012. gada “uzplaiksnījuma” slovāku rezultāti strauji kritās un šodien viņi vairs netiek pieskaitīti “lielajam septiņniekam”. Tā vietā tiek rakstīts par “lielo sešinieku”. Un, patiešām, pietiek paskatīties rezultātus no Latvijas hokeja lielā atskaites punkta – 1997. gada.
Divdesmit divos aizvadītajos pavasaros “Big Six” dominance bijusi iespaidīga. Kanāda 21 reizi finišējusi pasaules čempionāta “Top 6” (izņēmums – septītā vieta 2010. gadā). Somija arī tajā bijusi 21 reizi (septītā vieta 2005. gadā). Zviedrija tāpat (septītā vieta 2000. gadā). Krievija 19 reizes, Čehija 18 reizes (četras septītās vietas) un ASV – 15 reizes.
Kanādieši, somi, zviedri un čehi minētajā laikā – 22 čempionātos – ne reizi nav palikuši ārpus astoņnieka. Krievu palikšanai ārpus astoņnieka drīzāk bijis nejaušības raksturs, kamēr amerikāņiem, līdzīgi kanādiešiem, pasaules čempionāts nekad nav bijis pirmās prioritātes turnīrs.
Kādas bijušas citu komandu sekmes pasaules čempionātos uz “Big Six” fona? Neskaitot Slovākiju un Šveici – ļoti pieticīgas. Baltkrievija “Top 6” paviesojās 2006. gadā Rīgā. Vācieši atkārtoja baltkrievu veikumu un sešiniekā iekļuva Olimpisko spēļu gadā (2010), bet vienu pavasari vēlāk par troksni parūpējās Norvēģija (2011).
Mazliet plašāka perspektīva – sākot no 1953. gada, “Big Six” valstis nav izcīnījušas tikai sešas no PČ medaļām! Četras reizes pie spīdīgā metāla tikusi Slovākija (zelts 2002, sudrabs 2000, 2012, bronza 2003), divreiz Šveice. Visai bieži pasaules čempionāta “Top 6” iekārtojas tikai “lielais sešinieks”. Tā noticis 1997., 1999., 2001., 2008., 2009., 2014., 2015. un 2016. gadā.
Kur te vieta Šveicei? Vai nepietiek ar Alpiem, šokolādi, pulksteņiem un bankām? Nē, Šveices vieta pasaules hokeja hierarhijā ir ne mazāk stabila. Vēsturiski un šodien daudzas nācijas var viņiem tikai piepīpēt.
Šveice kļuva par pirmo valsti, kura desmit reizes uzņēmusi pasaules meistarsacīkstes (1928, 1935, 1939, 1948, 1953, 1961, 1971, 1990, 1998, 2009). Alpu valsti mīl visas pasaules sporta funkcionāri – tajā netālu viena no otras izvietojušās Starptautiskā Olimpiskā komitejas (IOC), galveno futbola organizāciju (FIFA un UEFA), basketbola (FIBA) un citu lielo sporta veidu jumta organizāciju galvenās mītnes.
Šveice turpina valdīt Eiropas hokeja apmeklētībā – uz katru NLA spēli 2018. gada sezonā vidēji atnāca 6833 skatītāji. NLA spēlē mūsu spožākā zvaigzne Herningā un Kopenhāgenā – vārtsargs Elvis Merzļikins. Viņam ir Šveices spēlētāja licence, turklāt Elvis NLA debitēja ātrāk nekā Latvijas valstsvienībā (attiecīgi 2013. gada septembrī un novembrī).
Šveice ir viena no septiņām valstīm, kura no 2003. līdz 2018. gadam vienmēr atradusies IIHF ranga “Top 10”. Un vēl, šveicieši ar deviņām PČ medaļām – sudrabs 1935. gadā, bronza 1928., 1930., 1937., 1939., 1948., 1950., 1951. un 1953. gadā – labu brīdi bija priekšā citām Eiropas hokeja nācijām. Tagad viņiem ir 11 godalgas.
