Pirms sezonas Tomass atzina, ka treniņos Siguldā objektīvi novērtēt savu varējumu nav iespējams, jo mājas trasē labi nobraukt varot vienmēr. «Tieši tāpēc bija svarīgi pirms sezonas izmēģināt savas spējas citā trasē. Altenbergā bija jūtamas tendences, ka viss iet labāk. Ja kamanas slīd, ir labs starts, tad kādos mačos bija labi jānobrauc. Sezonas sākums vispār bija teicams - kamanas slīdēja, varbūt arī konkurenti bija vājāki,» secina Tomass.
«Vienīgi Vinterbergā viss tika sačakarēts,» Dukurs atceras eksperimentālo posmu ar trim braucieniem, no kuriem viens tika atcelts slikto laika apstākļu dēļ. «Šis posms mani kopvērtējumā atmeta atpakaļ un sezonas izskaņā neļāva pacīnīties ar Franku Rommelu par otro vietu Pasaules kausa kopvērtējumā. Punktu starpība bija liela un pēdējos posmos Ziemeļamerikā jau sāku taupīt slidas pasaules čempionātam.»
Spilgtākais brīdis šajā sezonā Tomasam bija dubultuzvara Eiropas čempionātā, kad brāļi ieņēma goda pjedestāla augstākos pakāpienus. «Uzvarējām diezgan pārliecinoši, turklāt «salikām» vāciešus viņu mājas trasē. Tādu atrāvienu negaidījām, jo tā bija grūtākā no Vācijas trasēm un mājiniekiem tur vajadzēja veikties vislabāk. Taču variantu viņiem nebija un tas iepriecināja,» neslēpj Dukurs.
«Uz sezonas beigām sāka zust ātrums. Kāpēc? Tas ir vienīgais jautājums, uz kuru mums nav atbildes. Pirmajā braucienā, kad ledus bija salīdzinoši tīrs, biju trešajā vietā un cīnījos pa medaļām, taču tad uznāca sniegs. Trasi vairs nevarēja liet, jo tad tā kļūtu grubuļaina. Tā nu man viss apstājās - braucieni kļuva labāki, taču sāku birt lejā pa vietām. Laika apstākļi īsti neatbilda tam, kas tika prognozēts - teica, ka sniega nebūs, bet uznāca tāda vētra, kāda sacensībās nebija bijusi vairākus gadus. Vienas konkrētas atbildes noteikti nav. Daudzi nāca man klāt un vaicāja, kas par vainu? Varēju tikai plātīt rokas,» atceras latviešu skeletonists.
Tomasam šovasar apritēs 31 gads, tādēļ teorētiski viņš ir sasniedzis robežu, kad jautājums par to, cik ilgi viņš startēs, vairs neizklausās nepieklājīgi. «Līdz Soču olimpiskajām spēlēm noteikti braukšu. Tas ir mūsu nākamais mērķis. Pēc tam? Daudz kas būs atkarīgs no iegūtās vietas un tā, vai vēl gribēšu to darīt. Gregors Štēli par pasaules čempionu kļuva 40 gadu vecumā, bet Martins 26 gados, tādejādi amplitūda ir diezgan liela un runāt par kaut kādu optimālo vecuma skeletonā nav jēgas. Ar gadiem klāt nāk pieredze, bet starta ātrums zūd. Pa padsmitajām vietām braukt noteikti nevēlos, taču, ja nekas nesāpēs un būšu konkurētspējīgs, tad kāpēc gan nebraukt?» uzskata Dukurs.
Starpszezonu galvenais uzdevums pēc Tomasa domām ir atrast piemērotas kamanas, ar kurām sasniegt pēc iespējas lielāku ātrumu. «Jau tagad mainām gan kamanu iekšieni, gan aptecētājus. Cenšamies atrast kaut ko manam augumam piemērotāku, jo kājas tomēr drusku bremzē. Trases augšā vēl ir labi, bet vēlāk ātrums tā dēļ pazūd. Visi meklējumi ir minējumi. Šad tad uzminam, bet gadās arī «ieraut» auzās,» piebilst Tomass.
Tweet
