Tagad viņš sargās vārtus debesīs...

Man nesanāca redzēt klātienē Jāni Vilsonu spēlējam Rīgas meistarkomandā (tikai TV), taču man laimējās redzēt, kā viņš, būdams junioru komandas treneris, Latvijas virslīgas čempionata spēlē iegāja vārtos un lika daudziem par viņu atcerēties vai uzzināt. Vēl vairāk laimējās būt viņa treninos, spēļu laikā uzklausīt Jāņa stāstīto par handbola vārtsarga spēles niansēm, par olimpiskajām spēlēm Minhenē, par spēlēšanu Maskavas MAI komandā, kuras rindās viņš kļuva par EHF Čempionu kausa ieguvēju - vienīgo starp Latvijas handbolistiem. Pērn apritēja 50 gadi kopš Rīgas "Daugava" ieguva bronzas medaļas PSRS čempionātā un viens no galvenajiem to kaldinātājiem bija Jānis Vilsons. Pretinieki viņu cienīja un no viņa baidījās. Atgriezies Rīgā, viņš palīdzēja jau "Celtniekam" atgriezties augstākajā līgā.Pamatīgums. Tas Jānim piemita it visā un tieši tas viņā man paliks atmiņā visvairāk. Pamatīgums treniņos un spēlēs, pamatīgums trenera darbā (medaļas PSRS junioru čempionātā ar meitenēm, bet Vilsona trenētie junioru vēlāk gandrīz pilnā sastavā iekļāvās meistarkomandā - Vikštrēms, Labanovskis, Smagars, Lazdiņs, brāļi Cjunski, Proškins...), pamatīgums, būvējot māju sev un meitām. Zelta rokas. Pamatīgums izpaudās ari aiziešanā no trenera darba kādā virslīgas komandā jau pēc pāris mēnešiem, jo - Jānim nebija iespēju pamatīgi veikt savu darbu. Darit kaut kā - tad Jānis necienitu pats sevi.Latvijas handbolā ļoti pietrūkst tādu meistaru un pamatīgu personību, kāds bija Jānis Vilsons. Lai vieglas smiltis...