Ne tik sen aizvadījāt divas spēles Ziemeļīrijā. Mazliet neierasti redzēt, ka koledžu hokeja komandas dodas uz Eiropu, kur nu vēl uz Ziemeļīriju.Jā, tas bija pasākums, lai parādītu Eiropā, kas mēs esam. Lai arī cilvēki Ziemeļīrijā redzētu, kas ir hokejs. Katru gadu brauc četras komandas un aizvada nelielu turnīru, katrai vienībai aizvadot divus mačus. Viņiem ir sava komanda – Belfāstas "Giants" –, tomēr amerikāņu ierašanās ir liels notikums. Kādi trīs vai četri tūkstoši cilvēku bija atnākuši uz spēlēm, lai gan nezinu, vai viņi vispār ir lietas kursā par noteikumiem. Tāpat gājām uz skolām un stāstījām, kas ir hokejs – sporta veids, par kuru viņi nekad nav dzirdējuši. Stāstījām, kāpēc spēlējam.
Un kāda bija tava atbilde uz jautājumu, kāpēc spēlē hokeju?Bija diezgan grūti izstāstīt. Teicu, ka daru to kopš bērna kājas. Ja viņiem ir kāds cits iemīļotais sporta veids, tad man tas bija hokejs. Kopš mazotnes skatījos uz lielo mērķi – NHL. Neko citu nezināju, tāpēc gribēju kļūt par NHL spēlētāju. Kad pirmoreiz man piedāvāja braukt uz Ameriku, tad vecākiem arī teicu: ja gribu sasniegt mērķi, tad ir jābrauc prom. Gados 15 vai 16 ir jādomā, ko darīt – braukt prom vai iet MHL un tālāk KHL ceļu. Piecus gadus esmu Amerikā un esmu apmierināts.
Ņemot vērā, ka Meina atrodas pietiekami tuvu Bostonai, kurā pavadīji pirmos gadus Amerikā, tas bija nozīmīgs faktors, kāpēc nonāci Meinas Universitātē?Jā, zinu, ka tas nospēlēja lomu. Bostonā pavadīju pirmos trīs gadus un iejutos apritē. Meina ir četru stundu attālumā, turklāt pirmais koledžas mačs, kuru redzēju, biji tieši Meinas spēle. Bija mums pārbaudes turnīrs netālu, un tad treneris izdomāja, ka došanās uz maču būs kā saliedēšanās pasākums komandai. Tobrīd neko nezināju par Amerikas hokeju – kādas līgas, kas un ko. Likās, ka aizbraukšu un kaut kā jau tikšu NHL. Noskatījos spēli un sapratu, ka gribu spēlēt koledžā. Zināju, ka mani vēro vairākas komandas, bet dabūju piedāvājumu arī no Meinas. Bija vēl dažas skolas, bet aprunājos ar vecākiem un sapratu, ka jāizvēlas Meina. Atkal Bostonas faktors – tā ir mana vieta Amerikā. Tur iemācījos visu, tāpēc gribēju palikt tuvumā.
Koledžas hokejs – tās ir citas tradīcijas un cita atmosfēra. Daļa komandas kopā pavada pat četrus gadus. Skaidrs, ka atšķirības no iepriekšējām komandām un līgām ir ievērojamas.Komanda gadu gaitā tikpat kā nemainās. Vismaz kodols nemainās – pieci cilvēki aiziet, pieci cilvēki pievienojas. Labi, jo ar maiņas biedriem vari attīstīt savstarpējo ķīmiju, nav jāiepazīstas no jauna. Studēju pirmajā kursā, un ir mazas tradīcijas. Piemēram, pirmgadniekiem ir jālasa ripas, kaut esmu vecāks par dažiem no otrā vai trešā kursa. Gadiem ejot, statuss kļūst augstāks. Ceturtā kursa studenti jau sēž autobusa aizmugurē, un tā ir privilēģija. Viņi pirmie ēd, pat ja rindā stāvēji priekšā. Junioros arī tas bija, bet ne tik traki. Runājot par komandu, ir patīkami. Spēlēju kopā ar diviem no otrā kursa, un zinu, ka vēl divus vai trīs gadus būsim kopā.
Situācija, ka rūkijs spēlē pirmajā maiņā, nav mazliet neierasta?Visi kaut kā saka, ka pirmgadnieki parasti pirmo maiņu pārāk daudz neredz. Taču citi uz koledžu aizgāja uzreiz pēc vidusskolas, bet es vienu gadu izlaidu, lai uzspēlētu USHL, tāpēc esmu vecāks par citiem vecāku kursu studentiem. Treneris pateica: ja darīšu savu darbu, tad spēlēšu vadošajās maiņās. Un sezonas sākums izdevies labs. Tomēr gadās arī citādas situācijas – jā, spēlēju pirmajā maiņā, bet pēdējās minūtēs tāpat uzticēsies vecāko kursu studentiem. Tāpat mums ir vārtsargs, kurš aizvada pirmo sezonu. Viņu draftēja Bostonas "Bruins", bet tāpat treneris parāda respektu arī vecākajam vārtsargam, kaut jaunais ir labāks. Vienkārši ir veterāni, kuriem treneris uzticās vairāk nekā tev.
Atgriežoties pie trenera teiktā par lomu un spēlēšanu vadošajās maiņās. Kāda ir tava loma un kāds pienesums tiek sagaidīts?No manis arī prasa to, kas būtu jādara pirmajai maiņai – jāmēģina iemest vārtus un visai maiņai jāpaliek plusos. Jo pirmajiem ir jābūt labākajiem. Mana loma ir vārtu mešana un spēles veidošana, esmu tas cilvēks, uz kuru treneri liek cerības, ka es iemetīšu un mēs uzvarēsim. It kā pirmās trīs ir metošās maiņas, bet ceturtā vairāk domāta kā aizsardzības, lai pieskatītu pretinieku līderus. Vienreiz treneris teica, ka mazliet esmu nošmaucis aizsardzībā un ka tā nedrīkst darīt. Taču viņš piebilda, ka reizēs, kad pildu savu lomu jeb metu vārtus, mazliet drīkst pašmaukties. Taču ja neiemetu, tad nekādas atlaides netiek dotas.
Un ko treneris teica, kad iemeti brīnumvārtus?Viņš mazliet palamājās, protams, labā ziņā. Mums pēc uzvarām ir tradīcija visai komandai kopā nodziedāt skolas himnu. Bijām iedzinējos, un tieši mani vārti sāka atspēlēšanos. Treneris pēc uzvaras sacīja – teikšu, kā ir –, ka viņš gandrīz pietaisīja bikses, jo nekad mūžā neko tādu nebija redzējis. Viņš teica, ka pēc maniem vārtiem pretinieki salūza. Un bija arī tāda frāze kā: es nezinu, ko tu tur izpildīji, bet turpinājumā gribu redzēt vēl vairāk golu no tevis.
Mazliet pajokojot un mazliet runājot nopietni, var sanākt, ka skaistākos vārtus karjerā esi iemetis jau 20 gados.Bet ir patīkami izdarīt ko tādu, kad pats nemaz nesaproti, kā to dabūji gatavu. Plus paliec atmiņā skautiem. Ir skaists gols, pateicoties kuram cilvēki tevi atcerās. Pēc tādiem vārtiem visiem rodas jautājums: klau, kas viņš tāds ir? Tāpēc ir diezgan forši dabūt uzmanību no visām pusēm. Lai gan tas viens gols neko daudz neietekmē. Divas trīs dienas bija mazā slava, bet pēc tam jau visi aizmirsa. Jāstrādā tālāk un jāmet vairāk vārtu. Ja dzīvošu tikai uz viena metiena rēķina, nekas tur nesanāks.
Pašam bija pārsteigums, kad redzēji, ka tavs vārtu guvums bija populārs ne tikai koledžas un hokeja aprindās, bet arī piesaistīja uzmanību no lielākajām organizācijām, piemēram, ESPN?Amerika ir iespēju zeme, ja iemet kaut ko tādu, it īpaši lielā līgā, kurai cilvēki seko līdzi. Uzreiz pēc tam Meinas komandas tviteris ielika video, un viss aizgāja pa ķēdīti. Iekļuvu ESPN un TSN, tiku arī "SportsCenter" Top10, kas ir pati augstākā latiņa. Ja kaut ko tādu izdari, to pamanīs, jo visiem kaut kas ir jāraksta un kaut kas ir jārāda.
Nākamajā dienā pēc spēles universitātē visi zināja, kas tu esi?Pirmais tracis sākās vakarā pēc spēles, kad draugi sūtīja visādas mājaslapas un visādus kontus, kas bija ielikuši manu video. Nākamajā dienā viss turpinājās. Kad pamodos, telefonā bija tik daudz ziņu, ka nezināju, no kura gala lai sāku. Apsveica arī daudzi latvieši. Telefons bija uzsprādzis. Uzreiz pēc tam bija vēlreiz jāspēlē pret [Kārli] Čuksti, un viņš arī prasīja: nu, kā ir, zvaigzne? Interesanti, ka otrajā tikšanās reizē neviena nomaiņa nesanāca pret aizsargu, kuru apspēlēju. Kā uznācu laukumā, tā viņu uzreiz nomainīja. Pēc mača gribēju bez maz vai viņam atvainoties, jo cilvēki izteicās kritiski. Par mani teica labu, bet viņu tikai kritizēja. Jutos mazliet slikti.
Bet sanāk, ka izdarīji pakalpojumu Čukstem. Ja apspēlēto aizsargu ņēma nost, tad Čukstem bija vēl lielāks spēles laiks.Jā, Čukste spēlēja katru maiņu pret mani. Laikam pretinieku treneris bija pareizi izvēlējies, jo neko neparādījām pret viņu. Vismaz sanāca parunāties starp svilpēm. Protams, mūsu treneris mēģināja būt viltīgs un iemānīt mūs pret citu virknējumu. Reizēm izgājām pēc vienas maiņas izlaišanas, reizēm – pēc piecām. Tomēr nekas nesanāca – tā arī neko neizdarījām. Ja godīgi, bija pārsteigums par Čuksti. Viņš vairāk taisa spēli un ir uzbrūkošais aizsargs, taču pret mums aizsardzībā bija ļoti labs.
Pēc slavas mirkļa interese no NHL klubiem kļuva lielāka?Nekas baigi nemainījās. Aģents uzrakstīja, ka esmu malacis. Protams, pajautāju, vai ir kas mainījies. Jā, kaut kas kaut ko, bet nebija tā, ka pēkšņi visas komandas zvanītu un prasītu. Viss ir atkarīgs no gala rezultāta – visas spēles un visas sezonas, nevis viena gola.
Jūti interesi visas sezonas garumā? Zini, ka ir komandas, kuras tevi vēro ilgāku laiku? Ir cilvēki, kuri biežāk nāk aprunāties?Parasti skauti ir katrā spēlē, un aģents zina, kurš mani skatās un kuram neinteresēju. Dzīvo ar apziņu, ka katru maču kāds vēro. Protams, reizēm atnāk ne tikai skauti, bet komandu ģenerālmenedžeru palīgi, un tas ir nākamais līmenis. Tad aģents arī pasaka, ka viņi ieradušies paskatīties tieši uz tevi.
Tu esi viens no retajiem latviešu hokejistiem, kuri pirms NHL drafta atklāti pateikuši, ka izdevīgāk ir netikt draftētam, nevis sadzirdēt savu vārdu pašās beigās, vienā no pēdējām kārtām. Atklāti gājāt pie komandām un teicāt, ka nevēlaties draftu, vai tik kategoriski noskaņoti nebijāt?Ar aģentu izrunājāmies, un viņš teica, ka mani nedrīkst nodraftēt, ja gribu tikt pie līguma. Ja mani paņems septītajā kārtā, komandai varu nemaz nepatikt vai viņiem nevajadzēs spēlētājus, tāpēc izdevīgāk ir palikt brīvā aģenta statusā, ja vien neesi draftēts augstajās kārtās. Pateicām komandām, ka neesmu ieinteresēts. Septītā kārta nevienam neko neizsaka, un trim četrām komandām atteicām. Tās gribēja mani izvēlēties ap 190. līdz 200. izvēli. Pagaidām tas atmaksājies, jo mani var vērot visas komandas, un jācer, ka arī karjeras turpinājumā viss būs kārtībā.
Ģenerālmenedžera asistenta ierašanās – tas ir liels notikums?Jā, jo saproti, ka ir jāspēlē labāk un ka ar 100% vairs nepietiek. Ja vēl aģents pasaka, ka viņi atbraukuši skatīties tieši uz mani, tas uzliek papildus slogu. Kādreiz bija stress un trīcēja rokas, bet tagad tā nav. Apzinies – kāds nāks, bet kāds ies prom. Citreiz aiziet spēle, bet citreiz – ne. Ja neaiziet, tad nekreņķējos, bet domāju, ko nākamreiz darīt labāk. Īstā komanda uzrunās arī tad, kad tev spēle neiet.
Aprunājoties ar aģentu, ir kļuvušas skaidras pāris komandas, kuras izrāda nopietnāku interesi un ir galvenās kandidātes?Ir divas trīs komandas, kuras ar aģentu runā gandrīz katru otro dienu, un viņš man to arī saka. Tās komandas skatās jau no paša sezonas sākuma. Ir kādas divas komandas, kuras vēro vairāk nekā citas, katrā spēlē ir skauts, kurš vērtē sniegumu un aprunājas. Nenotiek tā, ka pēc 3+2 uzreiz iedod līgumu. Skatās visas sezonas garumā un beigās runā arvien vairāk un vairāk. Pāris spēļu neko nemaina, jo svarīgs ir sniegums visas sezonas garumā.
Stone-cold moves ❄️ #SCtop10 pic.twitter.com/fZ8K3jNRqF
— SportsCenter (@SportsCenter) December 9, 2017
