– Kā vērtējat turnīru kopumā – gan sportiski, gan organizatoriski?
– Par sportisko pusi tā kā būtu skaidrs – ja reiz uzvarējām pārliecinoši un izcīnījām pirmo vietu, uzdevums tika izpildīts! Galvenais, ko izdarīju visa turnīra laikā, - saglabāju labākos spēlētājus līdz finālam labā sportiskā kondīcijā. Savukārt, ja runājam par organizatorisko pusi, šis tas piebilstams man ir. Piemēram, nevajadzīgi ilgās pauzes starp izšķirīgajām spēlēm. Pēc turnīra FIRA-AER pārstāvis kļūdu atzina, bet, ja reiz tās tādas bija, kāpēc gan neaizpildīt tās ar bērnu regbiju vai ko citu tamlīdzīgu? Tad vēl – noteikti vajadzēja būt sacensību informatoram, citādi daudzajiem skatītājiem brīžiem sajuka, kādas komandas un par ko laukumā cīnās. Visbeidzot – kā laukuma saimnieki mēs jutāmies labi, stadions bija sagatavots teicami, un ceru, ka arī mūsu rādītais regbijs visiem bija pa prātam.
– Kurus spēlētājus varat izcelt no sastāva?
– Vairāk vai mazāk jāslavē visi, bijām vienota komanda. Nebija «neapmierināto», kad kādam liekas, ka viņam mazs spēles laiks vai treneris ne to prasa. Spēlētāji nospēlēja savu iespēju robežās un pat labāk. Gribu pieminēt arī tos, kuri dažādu iemeslu dēļ palika «ārpus kadra». Vispirms jau Matīss Zalcmanis no «1964», Ivars Eglis un Emīls Balodis no «Miesniekiem», kuri bija ļoti tuvu pamatsastāvam. Pēdējā brīdī studentu mačos traumu guva Raivis Kokins... Vēl no kandidātiem, kuri varēja pretendēt uz vietu izlasē, jāmin Leno Bramanis no «Miesniekiem», Kaspars Jakušs no «Baldones» un Norberts Bekmanis no «Livonia», bet viņi darba dēļ nespēja piedalīties treniņos. Kā treneris paliku apmierināts ar puišu attieksmi pret treniņu procesu, vismaz 18 spēlētājiem bija labs apmeklējums. Nedaudz treniņiem traucēja pašmāju sacensības un SELL spēles. Šoreiz mums nebija neviena citā valstī spēlējoša regbista, lai arī varējām uzaicināt trīs vai pat vairāk...
– ...varbūt tad jau tagad ir pienācis laiks padomāt, kā to varētu izdarīt nākotnē?
– Jā, Latvijas Regbija federācijai būtu jāpalīdz komandai piesaistīt labākos, bet vēl svarīgāk ir atrast iespēju viņus iespēlēt sastāvā. Bez nopietniem pārbaudes turnīriem jau iztiekam ilgus gadus, labi, ka vismaz klubu līmenī tie ir.
– Pirms Eiropas meistarsacīkstēm notikušajā preses konferencē izskanēja jautājums – kāda īsti šoreiz būs Ulda Bautra komanda – vairāk uz spēka cīņām orientēta vai tomēr vairāk ātri skrienoša?
– Izlases vidējais ātrums mani apmierināja. Bumba uzbrukumā ātri kustējās starp spēlētājiem, aizsardzībā bija agresīva, «līnija» ar labiem tvērieniem. Es domāju, ka mūsu komanda spēlēja mūsdienīgu regbiju. Laba koncentrēšanās, maz tehniskā brāķa, pārsvars statikās, īsie kontakti – agresīvi.
Reklāma– Kura bija grūtākā spēle Eiropas čempionātā un kura vieglākā?
– Pēc uzvaras visas cīņas liekas vieglas... Ja nopietni – visvairāk pretojās Luksemburga, kurai zaudējām vienīgos punktus, kaut arī tikai tad, kad rezultāts jau bija 28:0 mūsu labā. Manuprāt, šis piezemējums deva mūsu komandai pat papildu motivāciju labākai koncentrācijai finālā. Turklāt Luksemburga pamatīgi «nomocīja» Norvēģiju pusfinālā. Pēc tam pret norvēģiem finālā jau gāja daudz vieglāk.
– Laikam tagad jāsāk domāt par nostiprināšanos A divīzijā... Jeb par to runāsim nākamgad?
– Jau tagad jādomā ko darīt, jāizvirza motivējošs mērķis. Regbijs septiņi strauji attīstās visā pasaulē un vēl nesen valstīs, kas bija vājākas par mums, ir izveidojušās spēcīgas izlases. Tikko bija piemērs, kad A divīzijā spēcīgā Lietuvas izlase nesen vēl bija trešā, bet tagad jau noslīdēja uz septīto vietu... Mums vispirms būs jādomā, kā nostiprināties augstākā līmenī. Es pat paredzu, ja neinvestēsim spēlētāju sagatavošanā, vajadzēs cīnīties par desmito vietu, jeb neizkrišanu atpakaļ B divīzijā. Amatieriski trenētai un būvētai izlasei grūti klāsies pusprofesionāļu un pat profesionālu regbistu sabiedrībā...
– Bet vai nebija pārsteigums, kad B divīzijas Dienvidu grupas turnīrā uzvaru izcīnīja Monako?
– Nē, Monako ir franču valodā runājoša valsts, turklāt atrodas Francijas dienvidos, kur allaž regbijs ir bijis ļoti populārs. Mani vairāk interesēja Turcija, kuras ekonomiskās iespējas vairs nevienam nav nekāds pārsteigums, un tai ir liels regbija lielvalstīs spēlējošo skaits.
– Tomēr pārliecinošais Latvijas sniegums Upesciemā ir vismaz daļēji radījis ilūziju, ka Latvijas īstā vieta ir A grupā...
– Ja mums būtu vismaz desmit tādi klubi, kas strādātu tā, kā šobrīd RFC «Livonia», tad to varētu droši teikt. Mums tad pat būtu jācīnās par vietu pirmajā trijniekā, un es ļoti ceru, ka uz to iesim un sasniegsim.
