Kāpēc tieši kamaniņu sports?
Mana mamma strādāja Siguldas bobsleja un kamaniņu trasē, bieži gāju viņai līdzi uz darbu, vienmēr skatījos, kā citi brauc, bet man pat prātā neienāca, ka kādu dienu arī es varētu to darīt. Jaunajiem kamaniņu braucējiem vasarās parasti notika nometnes. Tajā laikā man īsti nebija ko darīt, un mamma sarunāja ar tā laika treneri Ingrīdu Amantovu, ka es vienkārši pievienošos nometnes dalībniekiem. Es ļoti labi atceros to nometni – 5 dienas Saulkrastos. Man ļoti nepatika, jo nebiju iedomājusies, ka būs tik daudz jāsporto. Pēc tam Ingrīda nepārtraukti aicināja uz treniņiem un es, būdama tāda maza meitene, nevarēju viņai atteikt. Sākumā gāju caur «negribu», pēc tam pieradu. Mamma negribēja, lai braucu ar kamaniņām, jo viņa bija redzējusi daudz nepatīkamu skatu trasē. Tāpēc sāku fiziskos treniņus. Bija ziema, visi, ar ko vasarā trenējos, brauca pa trasi, bet es turpināju fiziskos treniņus. Sezonas beigās sarunāju ar mammu, ka mēģināšu nobraukt pa trasi. Pirmais brauciens, protams, bija no pašas trases apakšas, kur laiž mazos bērnus. Nobraucu un aizgāja. Sezonas beigās jau piedalījos pirmajās sacensībās. Tā es turpinu braukt joprojām.
Kas tevi «paņēma» šajā sporta veidā?
Tolaik es domāju − ja esmu kaut ko iesākusi, tad tas ir manējais un tam nedrīkst vienkārši atmest ar roku. Man vienmēr ir patikušas tādas mazliet trakas lietas, jo nebaidos. Tas viss kaut kā vienkārši aizgāja.
Kamaniņas ir specifisks sporta veids. Kā trenējies ārpus trases?
Daudziem ir radies priekšstats, ka kamaniņu sports ir tāds, kur tu tikai iesēdies un brauc, bet patiesībā ir ļoti daudz jāiegulda fiziskajos treniņos. Piemēram, lai būtu labs un ātrs starts, ir ļoti daudz jātrenējas. Šajā sezonā trenējos tā, kā vēl nekad iepriekš. Sezona beidzas marta sākumā, tad ir tāds nedaudz brīvāks mēnesis, bet jau aprīlī sāku gatavoties nākamajai sezonai. Treniņi nenotiek tikai sporta zālē, bet arī ārpus tās. Pats galvenais, ir jāieliek bāze, jātrenē dziļie muskuļi − vingrinājumi uz paklājiem, līdzsvars. Ļoti daudz darba tiek ielikts arī stadionā, kur tiek izpildīti dažādi vieglatlētikas elementi. Kad tuvojas sezona, papildinām treniņus ar specifiskākiem vingrinājumiem, piemēram, piestrādājam pie starta tehnikas. Braucam pa trasi arī ar vasaras kamanām. Lai stiprinātu plaukstas un pirkstus, šosezon sāku trenēties klinšu kāpšanā. Tā ir ierasta prakse. Pamēģināju, un man ļoti iepatikās.
Ar kuru no saviem panākumiem lepojies visvairāk?
Man ir tā, ka, tiklīdz kaut ko sasniedzu, tā atstāju to pagātnē. Mazliet papriecājos par sasniegto, nolieku to malā un tiecos pēc jauniem sasniegumiem. Ja tā padomā, man noteikti labs sasniegums ir tas, ka vispār izcīnīju vietu komandā un biju Olimpiskajās spēlēs Sočos. Labs sasniegums bija aizpagājušajā gadā, kad vēl startēju pie junioriem un ar komandu izcīnījām zelta medaļu junioru čempionātā. Šosezon pirmajā pasaules kausa posmā sasniedzu savu līdz šim augstāko rezultātu − 8. vietu. Tobrīd likās: «O, jā! Ir forši!» Tagad es jau gribu vairāk.
Kas ir tavs dzinējspēks?
Pirmkārt, lai ko es darītu, ja man tas tiešām patīk − kā tas arī ir ar kamaniņu sportu − un ja veltu tam tik daudz laika, tad man gribas sasniegt maksimumu. Negribu vienkārši piedalīties, gribu sasniegt visus 100%. Gribu pārbaudīt savas spēju robežas.
Nesen Leikplesidā tev bija kritiens. Kā tu sadzīvo ar traumām un neveiksmēm?
Nav tā, ka kritieni būtu ļoti bieži, un nav arī tā, ka pie tiem varētu pierast. Manuprāt, vienkārši ir jāsaprot, ka tie ir daļa no šā sporta veida un bez tiem diemžēl neiztikt. Šosezon man ir bijuši divi kritieni, un abos ir bijis tā, ka nokrītu un ķiveres maska trieciena brīdī saplīst, nobrāžot man seju. Tāpēc arī varbūt izskatās daudz trakāk, nekā ir patiesībā. Īsi pēc kritiena pati sevi pieķēru pie domas, ka agrāk, iespējams, būtu no tā nobijusies, bet tagad nokrītu un bēdājos. Ne jau par to, ka seja ir sasista, bet par to, ka man tā gadījās. Kāpēc es nokritu? Kas man nesanāca? Ir pat dusmas par to, ka tā notiek. It īpaši Leikplesidā, kur līdz tai vietai sacensībās viss gāja ļoti labi. Ir vilšanās.
Kas ir lielākās grūtības, ar ko saskaries savā sporta veidā?
Grūtības piemeklē ik pa laikam. Piemēram, šīs sezonas sākums bija ļoti labs, jutu, ka esmu labā fiziskā formā, bet tad pirms pāris mēnešiem satraumēju celi. Ir ierobežotas kustības − nevar skriet, nevar izpildīt kādu konkrētu, bet vajadzīgu vingrinājumu, vēl kaut ko nevar. Ir jātiek tam pāri, jo sacensības notiek tik un tā. Un man tām ir jāgatavojas jebkurā gadījumā, pat ja nevaru darīt daudz ko no tā, ko parasti daru. Traumas − lielākas vai mazākas – piemeklē nepārtraukti. Ar to ir jāprot sadzīvot. Kamaniņu sportā vispār ir tā, ka nekad viss nav atkarīgs tikai no tevis, jo tas ir tehnisks sporta veids. Bieži gadās, ka veic braucienu, esi izdarījis visu, ko vari, bet rezultāta nav. Tad ir jāsaprot, ka ir lietas, kas nav no tevis atkarīgas. Jāmeklē citas lietas, ko var uzlabot vai kā citādi palīdzēt mehāniķim vai trenerim. Nedrīkst pieļaut, ka tādi brīži negatīvi iespaido. Visas fiziskās grūtības, manuprāt, vairāk ir galvā, un patiesībā tās ir morālās grūtības. Fiziski mēs, sportisti, zinām: ja kaut kas sāp, to var paciest, tas pāries. Bet, ja kaut ko ieņem galvā, ar to ir grūtāk cīnīties un tas vairāk bremzē.
Kas ir tavs lielākais atbalsts?
Noteikti mamma, viņa vienmēr ir mani atbalstījusi un palīdzējusi. Noteikti arī mani draugi un visi cilvēki man apkārt. Arī komandas biedri – mēs esam ļoti saliedēti.
Vai tev ir kāds, kas tevi iedvesmo, motivē?
Nav viena konkrēta, bet man ir vairāki cilvēki, kas mani iedvesmo. Piemēram, Lindsija Vona, kurai sekoju. Viņa tik bieži iedzīvojas traumās, bet, neskatoties uz to, tiek tam pāri un turpina. Tāpat sekoju arī Latvijas sportistēm − Laurai Ikauniecei-Admidiņai, Madarai Palameikai. Tas ir interesanti! Sekoju viņām un redzu, kā viņas cīnās. Tas mani motivē. Patīk skatīties sacensības, kurās startē mūsējie. Esmu patriote. Un man ir patiess prieks, ka varu pārstāvēt tādu mazu valsti.
Kamaniņas mēdz traukties ar 140 km/h. Kā tev šķiet, kur ir cilvēka fizisko spēju robeža?
Ja runājam par ātrumiem, tad trasēm jau šobrīd ir uzlikti ātruma ierobežojumi. Vienu brīdi trases būvēja arvien ātrākas un ātrākas, bet pēc nelaimes gadījuma Vankūverā ātrumu ierobežoja. Tāpēc nebūs tā, ka kādā brīdī kamaniņas trauksies ar 200 km/h, jo tas ir pārāk bīstami. Savukārt pašiem sportistiem ir kur augt. Bet progresu var redzēt katru gadu. Ja agrāk bija tādi sportisti, kuri šķita neaizsniedzami, tad tagad pielieku klāt pa mazumiņam un tuvojos viņiem. Mūsu sporta veidā ir tā specifika, ka varam kaut ko uzlabot gan tehnikā, gan fiziski, piemēram, varam veikt uzlabojumus startā. Nereti gadās tā, ka braucējiem braukšana atveras tikai pēc kāda laika.
Kas ir tava vājā vieta?
Starts. Tā ir tā lieta, kur šogad beidzot ir jūtams uzlabojums. Līdz šim trenējos kopā ar lielāko daļu savu komandas biedru pēc galvenā trenera programmas, bet sapratu, ka citiem ir uzlabojumi, bet es stāvu uz vietas. Pagājušās sezonas beigās sapratu, ka kaut kas ir jāmaina un jāmeklē citi varianti − nomainīju fiziskās sagatavotības treneri un šosezon jau ir jūtams progress.
Tas, ka spēj izbraukt vienu trasi, nenozīmē, ka tikpat veiksmīgi tiksi galā ar citu. Kādas ir tavas attiecības ar kamaniņu trasēm?
Līdz šim man ļoti nepatika Siguldas trase. Jā, tā ir mana mājas trase, bet nevarēju to līdz galam uzķert, tāpēc arī nepatika tajā braukt. Tikai šosezon beidzot man tā ir iepatikusies. Katrā trasē ir citādi − kaut kur sanāk, kaut kur it kā labi nobrauc, bet nav labs laiks. Un tā tās trases sarindojas − mīļās un ne tik mīļās.
Nākamās ziemas Olimpiskās spēles ir jau 2018. gadā. Vai tu jau tām gatavojies?
Jā, pavisam noteikti! Ja manas pirmās Olimpiskās spēles bija, lai paskatītos, apostītu gaisu un piedzīvotu olimpisko garu, tad tagad ir tā, ka zinu, kam gatavojos. Mans mērķis ir iekļūt olimpiskajā sešiniekā. Centīšos to sasniegt. Agrāk domāju, ka nenodarbošos ar sportu pārāk ilgi, tagad esmu sapratusi, ka daru to, kas man patīk, esmu iemācījusies sportu apvienot ar citām lietām, kas man patīk. Tik ilgi, kamēr to visu daru ar prieku un atdevi, tikmēr noteikti braukšu. Redzu sevi arī aiznākamajās Olimpiskajās spēlēs 2022. gadā. Man ir sajūta, ka tās varētu būt «manējās». Līdz tam ir jāiegulda milzīgs laiks un jāuzkrāj pieredze.
