"Izcīnīt medaļu patraucēja trauma, kuras dēļ ar sāpēm nākas sadzīvot jau pusotru gadu. Par spīti tam, ar 6,30 metrus tālu lēcienu būtu pieticis olimpiskajai godalgai. Runājot par augstlēkšanu, varbūt vēl laicīgāk vajadzēja sākt trenēt lēcienus, atsperoties ar otru kāju," prāto Ikauniece. Kā vispār cilvēks var pēkšņi sākt lēkt ar otru kāju? "Ne katrs to var. Bet Laura bērnībā līdz 3. klasei dejoja, tādēļ viņai ir labi attīstīta koordinācija. Treniņos viņa pat ir metusi šķēpu ar otru roku. Tas tiek darīts, lai slodzes būtu sadalītas simetriski, pretējā gadījumā tiek pārslogota viena ķermeņa puse un tas palielina traumu iespējas. Pati savulaik esmu skrējusi 200 metrus pretējā virzienā, lai līkumā noslogotu arī otru kāju. Tas nav nekas jauns vieglatlētikā."
"Pēdējo mēnesi pirms olimpiādes viņa nevarēja pilnvērtīgi lēkt. Augstlēkšana tika izpildīta, atsperoties ar otru kāju, bet tāllēkšanu "Daugavas" stadionā cietā seguma dēļ nevarēja lēkt vispār. Nācās braukt uz Murjāņiem un Valmieru, pēc tam atpakaļ uz Rīgu, lai veiktu procedūras. Ņemot vērā, ka viņa nebija zem slodzēm, palielinājās ātrums, taču tas sašķobīja tehniku 100 metru barjerskrējienā. 200 metrus Laura noskrēja ļoti labi - pirmoreiz distances otrā puse bija daudz labāka nekā pirmā. Problēmas bija tikai ar tāllēkšanu un augstlēkšanu."
Runājot par 100 metru barjeroto distanci, kurā Ikauniece-Admidiņa nebija iekļauta spēcīgāko grupā, sportistes mamma atzīst, ka kāds no darbiniekiem bija pieļāvis rupju kļūdu - barjersprinta labākais rezultāts acīmredzot bija sajaukts ar labāko rezultātu lodes grūšanā. "It kā tas ļāva skriet brīvāk, taču otrais skrējiens bija švaks, turklāt vēl lija lietus, kas pārgāja līdz ceturtajam skrējienam, kad uz starta devās labākās sprinteres."
"Es jau pēc pirmās sacensību dienas teicu, ka medaļu iespējas aizsniegt būs tikai tad, ja izdosies aizlēkt vismaz 6,30 metrus. Tas arī izdevās, taču par nieka tiesu tika pārkāpts atspēriena dēlītim. Četru milimetru robeža. Reizēm pat šādus lēcienus ieskaita, bet šoreiz neieskaitīja. 800 metros izraut medaļu diez vai varēja. Laura jau tā pēdējos metrus skrēja ar krampjiem un sāpēm kājā. Tik ātri distances pirmo pusi viņa vēl nekad nebija skrējusi. Parasti viņa sāka skriet tikai pēdējos 300 metros, pirms tam bija tikai taustīšanās," skaidro Vineta Ikauniece. "Jeļena Prokopčuka ir teikusi, ka reizēm traumas nāk par labu. Diemžēl šis nebija tas gadījums - dažādu savainojumu bija par daudz. Trīs nedēļas pēc Gecisas (sacensības maija beigās - J.F.) viņa pat nevarēja paiet. Domājām, vai tik nebūs lūzums. Tobrīd Laurai šķita, ka nāksies izlaist olimpiskās spēles..."
Tāpat Ikauniece neslēpa izbrīnu par uzvarētājas, beļģietes Nafisatu Tiamas iespēto šajās sacensībās. "Viņas uzvara man bija negaidīta, kaut kas nelīmējas kopā. Džesika Enisa-Hila un Brianna Teisena-Ītone - ar viņām viss skaidrs. Viņas nostartēja atbilstoši savam varējumam, lai gan nesasniedza labākos rezultātus. Taču Tiamas iespētais... Nezinu, man tas liekas aizdomīgi. Pēc barjersprinta uzlēkt 1,98 metrus. Pēc tik daudz mēģinājumiem un koncentrēšanās katram lēcienam pēc tam vēl aizgrūst lodi. Augstlēcējas pēc tādiem lēcieniem otrajā dienā neko nevar izdarīt. Esmu daudz redzējusi, bet šis rezultāts man šķiet nenormāls, pārdabisks. Cepuri nost, ja viss ir kārtībā, bet..."
"Pirms došanās uz olimpiādi Laura izplūda asarās un runāja par vietu divpadsmitniekā, pēc tam jau par vietu devītniekā. Es domāju, ka būs jāsamierinās ar ceturto vietu, augstāk tikt neizdosies un būs jāsamierinās. Mana prognoze piepildījās. Ņemot vērā, ka pēc pirmās dienas viņai sāpēja visas malas un bija bažas par to, kā izdosies nostartēt otrajā dienā, tad ceturtā vieta ir labs sasniegums," piebilst sportistes mamma.
