Gulbi nebiju redzējis gadu kopš pagājušā "French Open". Tik vien kā lasījis atskaites par zaudējumiem ATP turnīru kvalifikācijās. Ar vienu treniņu un maču pilnvērtīgai ainai ir par maz, taču tas parāda, kādēļ trūka uzvaru un pārliecinošu iekļūšanu pamatturnīros. Piespiedu dīkstāve ir atstājusi iespaidu, fiziskā forma ir tālu no optimālās, un uz kalsnējā Čiliča fona bija grūti nepamanīt liekā svara kilogramus.
Priecājos, ka Ernests atradis savu otru pusīti, bet tādējādi mainījušās prioritātes viņa dzīvē. Ja agrāk diezgan skaļi tika runāts par mērķi būt pirmajam pasaulē (vai vismaz spēcīgāko desmitniekā), tad tagad Gulbis klāstīja par ieguvumiem, ko viņam sniedzot teniss.
Čiliču mača laikā atbalstīja trīs treneri ar kādreiz slaveno zviedru Junasu Bjorkmanu priekšgalā, bet Gulbja "boksā" bija līgava Tamāra, treneris Pjotrs Ņečajevs ar sievu, fizioterapeits Mihaels Novotnijs ar dzīvesbiedri un bērniņu, un amerikāņu paziņa, kuram ar tenisu ir maz saistības. Par ko tas liecina, katrs lai izdomā pats. Bet nav ko pārmest, ka Ernests gūst prieku no tā, ar ko nodarbojas. Un sagādā to citiem.
Sarunā ar presi Gulbis uzsvēra, ka viņam ir vajadzīgs tehnikas treneris, ne motivators. Man šķiet, ka drīzāk vajadzīgs kāds, kas piespiestu Ernestu smagi strādāt treniņos (vai viņu uz kaut ko var piespiest?). Kāds, pret kuru viņam būtu milzīgs respekts. Ņečajevs drīzāk ir līdzgaitnieks, un kā sadarbības lielāko ieguvēju redzu tieši viņu. Ja Pjotram izdosies pacelt Gulbi tuvu kādreizējam līmenim, varbūt Latvijai dzims pirmais pasaules līmeņa tenisa treneris.
Patīkami bija dzirdēt, ka Gulbis apņēmies spēlēt katru nedēļu no vietas. Jānovēl, lai veselība tam neliek šķēršļus. Plinti krūmos viņš vēl nemet. Turpmākie mēneši būs izšķirīgi. Runājot par Gulbi kā par tenisistu.
