Viedoklis: "Knicks" mānīgais optimisms – Džeksons riskē, Hornačeks zaudē?

ESPN vēsta, ka „Knicks” prezidents Fils Džeksons jūnijā esot ticies ar Karmelo Entoniju, kuram vaicājis, vai Melo ir apmierināts ar komandas attīstības tempu. Tika saņemta atbilde, ka 32 gadus vecais Entonijs īpaši ilgi gaidīt nevar, un Džeksons kopā ar „Knicks” vadību esot sācis spert soļus attiecīgajā virzienā. Pirmais solis bija Derika Rouza iemainīšana, kam sekoja brīvo aģentu Žoakima Noā, Kortnija Lī, Brendona Dženingsa piesaistīšana, kā arī līgumi ar pagājušās sezonas rezervistu Lensu Tomasu, Kristapa Porziņģa spāņu draugu Villiju Ernangomesu, lietuvieti Mindaugu Kuzminsku un šovasar nedraftēto Māršalu Plamlī.

Pazīstami uzvārdi, potenciāli talanti, kas pielikti klāt superzvaigznei Karmelo un latviešu sensācijai Porziņģim. Nav brīnums, ka Fils Džeksons piesauc „gatavi uzvarēt jau tagad” attieksmi, bet Ņujorkas mediji spekulē, ka „Knicks” būs starp Austrumu konferences „Top 4” komandām. Varbūt arī būs, kurš gan šobrīd var to absolūti noliegt? Taču grūti nepamanīt, ka Džeksons atkal ir uzņēmies milzu risku, par kuru atkal atbildību, visticamāk, nāksies uzņemties citam, tāpat kā iepriekš to darīja trenera amatā ieceltais Deriks Fišers.

Protams, runa ir par jauno galveno treneri Džefu Hornačeku. Par iesācēju viņu nedrīkst saukt, jo divas sezonas pavadītas „Jazz” treneru kolektīvā, bet divarpus sezonas vadīta Fīniksas „Suns”. Taču Hornačeks Fīniksai sagādāja tikai vienu – pašu pirmo – sezonu, kad tik un tā „play-off” netika sasniegts. Brīdī, kad „Suns” viņu atlaida, komanda bija skandālu un nesaskaņu krustugunīs un starp līgas vājākajām komandām, un klīda runas, ka spēlētāji gluži vienkārši vairs neklausa Hornačeku.

Hornačeks kā galvenais treneris nav strādājis ar NEVIENU līgas augstākā līmeņa spēlētāju, ja vien, protams, par tādiem nesāksim uzskatīt Goranu Dragiču un Eriku Bledso. Taču nu Džeksons izvēlējās tieši viņu, lai saliktu kopā Deriku Rouzu un Karmelo Entoniju. Karmelo savā 13 sezonas ilgajā karjerā vienreiz jau spēlējis ar saspēles vadītāju, kurš teorētiski ir lielāka zvaigzne nekā viņš, proti, pirms astoņiem gadiem ar Alenu Aiversonu. Divās sezonas Denverā pieredzējušā trenera Džordža Kārla vadībā Aiversons un Entonijs katrā spēlē kopā meta 50 punktus, tika pie 95 uzvarām un „play-off” bilances 1-8, plānotās virsotnes ne tuvu nesasniedzot.

Un Entonijs vairs nav 25 gadus vecs, un Rouzs šobrīd nav nekāds Aiversons, turklāt viņam jau Čikāgā bija grūtības sadalīt pienākumus un bumbas kontroli ar Entonija pozīcijā spēlējošo Džimiju Batleru, kurš Rouza traumu laikā izauga par komandas īsto zvaigzni. Pieliekam komplektā nepieciešamību turpināt audzināt Porziņģi par nākamo superzvaigni, nevis likt viņam uz tālmetiena līnijas gaidīt Rouza/Melo atspēli, un Hornačeku sagaida smags darbs treniņos ar tāda līmeņa zvaigznēm, pār kurām viņš iepriekš vēl nav bijis noteicējs. Tas ir risks, ka februārī „Knicks” vēl tikai meklēs savu spēli, būs 15-20 uzvaras un ceturto reizi trīs gados nāksies mainīt treneri.

Pirms sešiem gadiem „Knicks” jūlijā saviem faniem apsolīja atgriešanos NBA saulītē – par 100 miljoniem dolāru uz piecām sezonām tika nolīgts Amāre Stademairs, izcili atlētisks, bet traumatisks uzbrucējs. Pat negribas atgādināt, kas no tā visa sanāca. Šobrīd 50-100 miljonu līgumi NBA tiek dalīti pa labi un pa kreisi, taču vēsture Ņujorkā atkārtojas. Rouzs, Dženingss un Noā pagājušajā sezonā kopā izlaida 103 spēles. Turklāt ne Rouzs, ne Dženingss pēc smagajām traumām vairs nav parādījuši tik augstvērtīgu sniegumu kā iepriekš, bet Noā „Bulls” sastāvā vairs pat netika pamatsastāvā. Uz šī fona Entonija ceļgalu problēmas vairs netiek pieminētas, taču tas nenozīmē, ka tās ir pazudušas, turklāt Entonijs apņēmies starpsezonu izmantot dalībai olimpiskajās spēlēs, nevis visu uzmanību veltīt NBA pirmssezonas darbiem. Atkal liels risks, ka sezonas vidū 2-3 no četriem pieminētajiem nevarēs palīdzēt komandai, bet sapulcinātās rezerves pagaidām ir patiešām tikai rezerves.

„Tā ir situācija, kurā risks attaisno potenciālos ieguvumus. Mēs apzināmies savainojumu riskus” norādīja Džeksons, kurš arī nevēlējās apsolīt, ka komanda iekļūs izslēgšanas spēlēs, taču neslēpa, ka sagaida šādu panākumu. „Knicks” ģenerālmenedžeris Stīvs Milzs savukārt teica: „Jā, mums ir sastāvā puiši, kuriem iepriekš bijušas ilgstošas traumas un kuri ir ar traumatisku slavu. Taču uzskatām, ka esam savākuši pietiekoši „dziļu” sastāvu, un jūtamies pārliecināti par savām spējām izturēt šo sezonu un būt konkurētspējīgai komandai.”

Tas viss izklausās skaisti jūlijā, un vismaz 25 citas NBA komandas šobrīd saka ko līdzīgu. Bet atšķirībā no 25 citām komandām, „Knicks” pēdējās divās sezonās ar Džeksonu prezidenta amatā nav guvusi pat nieka 50 uzvaras. Protams, jau Džeksonam ierodoties komandā situācija bija vāja, taču ar visu aktīvo darbību maiņās un brīvo aģentu tirgū pagaidām ir tikai viens būtisks un garantēts uzlabojums - Kristaps Porziņģis.

Porziņģa drafts „Knicks” bija risks, kurš attaisnojās, un šobrīd Džeksons to var lepni ierakstīt savā dosjē blakus izcilajā trenera karjerā iegūtajiem 11 čempiona tituliem. Bet nebija jau arī tā, ka Džeksons būtu gaidījis Porziņģa kļūšanu par komandas otro zvaigzni jau pirmajā sezonā. Ne jau tāpat vien pagājušajā vasarā „Knicks” savāca jūru ar rezerves ceturtajiem numuriem (Viljamsu, Serafinu, O`Kvinu, Amundsonu), kuri beigās vairs netika pie attiecīga spēles laika, jo Porziņģis izrādījās gatavs kvalitatīvām 25-35 minūtēm spēlē.

Šobrīd vadošais garo spēlētāju duets ir skaidrs – Porziņģis un Noā. Laiks rādīs, vai Noā tiešām ir uzlabojums, salīdzinot ar Robinu Lopesu, kamēr Lī ir vairāk vai mazāk Aflalo līmeņa un tipa spēlētājs. Savukārt Dženingsa sakarā Džeksons jau šobrīd pamanījies piesaukt gada rezervista balvu. „Džeksons teica, ka sagaida no manis sezonas labākā sestā numura titulu,” atklājis Dženingss. „Noteikti centīšos to sasniegt un pieņemšu savu lomu komandā. Neredzu iemeslu, kādēļ es to nevarētu paveikt. Uzskatu, ka mūsu komanda var cīnīties ar jebkuru komandu Austrumos. Konference gan kļuvusi spēcīgāka – „Bulls” pastiprinājusies, „Cavs” joprojām ir „Cavs”, bet neredzu iemeslu, kādēļ mēs nevarētu būt „Top 5” komanda. Mums ir iespējas un spēks, galvenais, izvairīties no traumām.”

Augsti mērķi, lai neteiktu vairāk, bet... Protams, Porziņģim patiktos iekļūt „play-off”. Protams, Entonija karjera ir jau otrajā pusē un čempiona gredzena iegūšana paliek arvien mazāk ticama. Tāpat nav ne mazāko šaubu, ka Rouzam līguma pēdējā sezonā nepieciešams atrast iemeslu, kādēļ nākamajā sezonā prasīt elites līmeņa līgumu. Atspēriens nepieciešams arī Hornačekam, jo NBA treneris-iesācējs nevar atļauties neveiksmes divās komandās pēc kārtas. Taču ka tik nesanāk tā, ka visvairāk „uzvarēt tagad” gatavu komandu vajag tieši Džeksonam, izcilam trenerim, kurš kā kluba prezidents pagaidām sasniedzis ļoti maz un bezgalīgs uzticības kredīts nav pat viņam.

Izmantotie resursi:Why it’s OK to feel Knicks bliss | New...ESPN: The Worldwide Leader in SportsNBA.com