Neslēpšu, ka izlikt savas pārdomas par šo jautājumu nolēmu tieši visu pēdējo mēnešu, gadu notikumu iespaidā – Krievijas dopinga sāga, NHL atteikums piedalīties olimpiādē utt. Jā, pirms kāda laika, runājot par jauno olimpiādes programmu jau biju rakstījis, ka šādas izmaiņas mani nepavisam neiepriecina un neuzrunā, taču šoreiz vēlos ar jums dalīties mazliet cita rakstura pārdomās.
Vēl tajos senajos laikos, kad pati olimpiādes ideja dzima un tika aizvadītas pirmās sacensības, bet tas bija antīkajā Grieķijā, olimpiāde bija kaut kas cēls, gaišs un vienojošs – tika pārtraukti kari, lai mierīgos apstākļos noskaidrotu labāko. Tas bija ne tikai sporta, jo tādā izpratnē kā mūsdienās šis sports īsti nepastāvēja, bet arī kultūras svētki. Pēc būtības, runājot moderni, tas bija tāds diezgan liels festivāls.
Laiki gan mainās un visam labajam pienāk gals. Antīkās olimpiādes galu iezīmēja dažādas dabas katastrofas, kas iznīcināja sacensību norises vietu, ienaidnieku uzbrukumi, bet punktu tam visam pielika Teodosijs I, kurš aizliedza rīkot visus pagāniskos svētkus.
Tomēr, kā atziņa par laika plūdumu un lietu mainību, mēs labi zinām, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais un deviņpadsmitā gadsimta beigās Pjērs de Kubertēns, kopā ar vēl dažiem līdzīgi domājošajiem, izdarīja to uz ko progresīvā sabiedrība gāja iepriekšējos pāris gadsimtus, proti, atjaunoja šo olimpiādes ideju un noorganizēja pirmās spēles.
Tā bija lieliska ideja, turklāt arī pats laiks, kad šīs spēles rīkot bija izvēlēts ļoti labs, jo tieši 19. gadsimta otrā puse bija laiks, kad, paaugstinoties kopējam dzīves komfortam bagātajās un arī vidējās labklājības valstīs, sports sabiedrības dzīvē iegāja ar jaunu sparu, tika izdomāti jauni sporta veidi, dibinātas sporta biedrības. Tas viss bija ļoti modīgi.
Diemžēl, bet šajā brīdī mēs atgriežamies pie dzīves nepastāvības tēmas, jo sports, 19. un 20. gadsimta mijā uzņēma tādus apgriezienus, ka nākošos nu jau vairāk kā simts gadus ir aizjoņojis ļoti tālu priekšā daudzām citām sabiedrības izklaidēm un nebūs pārspīlēts, ka pašlaik sports kopumā bauda visnotaļ lielas privilēģijas – tā ir neatņemama mūsdienu popkultūras sastāvdaļa. Tas gan nav nekas negatīvs, taču problēma slēpjas tajā apstāklī, ka mūsdienu olimpiskā kustība ir neglābjami atpalikusi no tā ko mēs saprotam ar vārdiem "lielais sports".
Olimpiskā kustība pašlaik saskaras ar daudziem izaicinājumiem, kurus viņiem vajag kaut kādā mērā vadīt, taču tas nenotiek un apstākļi vada olimpiešus.
Protams, ka pirmais un galvenais aspekts olimpiskās idejas atmiršanai ir profesionālisms. De Kubertēns, kad atjaunoja olimpiādi, par piemēru ņēma skolniekus un studentus, jo tolaik fiziskās aktivitātes bija neatņemama izglītības procesa sastāvdaļa un tieši jaunie cilvēki bija galvenie sportotāji. Profesionālisms, kas tolaik atradās tikai pašā iedīgļa stadijā, netika atbalstīts. Ja godīgi, tā laika aculiecinieki savās atmiņās ne vienu vien reizi ir rakstījuši, ka profesionālos sportistus tolaik pielīdzināja prostitūtām (nu labi, pērkamās mīlas dāmas bija mazliet zemākā statusā, taču tikai mazliet).
Profesionāļiem ar amatieriem nav jāsacenšas – šāda bija galvenā tā laika atziņa un daudzos sporta veidos, ar nelielām atkāpēm, tas šādā veidā arī tika uzturēts līdz pat 20. gadsimta beigām, jo, piemēram, tie paši aktīvie NHL hokejisti uz olimpiskā ledus parādījās vien 1998. gadā. Basketbolisti – mazliet ātrāk. Savukārt futbolistiem, lai arī ir ļauts būt profesionāļiem, vēl aizvien ir aktuāls vecuma ierobežojums – ne vairāk kā 23 gadi (tiesa, trīs spēlētāji katrā komandā var būt arī vecāki). Šo sporta veidu un profesionālisma atļaušanas sarakstu var turpināt ilgi. Beigu beigās tikai 2016. gadā boksa profesionāļiem ļāva sacensties olimpiādē.
Tiesa, profesionāļu, tātad, labāko sportistu nepiedalīšanās olimpiādē bija tikai problēmas pirmā puse. Otrā, ko 2017. gadā mēs redzam uzskatāmi, bija profesionālo sporta organizāciju pārāk lielā ietekme uz olimpiādes norisi. Ja kāds man teiks, ka NHL demaršs no olimpiādes šo turnīru nekā neietekmē, es tikai pasmiešos. Olimpieši gribēja profesionāļus, saņēma tos, bet pašlaik bez tiem dzīve vairs nav tik krāšņa. Olimpiskais hokeja turnīrs, kurš vēl 2014. gadā bija galvenā labāko izlašu cīņu vieta, nu ir kļuvis pat ne par otršķirīgu, bet vispār teju marginālu hokeja čempionātu, kas ir pielīdzināms kādam hokeja Eirotūres posmam. Pat ikgadējais Pasaules čempionāts 2018. gadā solās būt interesantāks nekā olimpiāde.
NHL, NBA, MLB utt. - tieši viņi nosaka gan sarunu toni, gan tempu sarunās ar SOK, tāpēc neviens pašlaik nesaka, ka pēc Garija Betmena pasludinātā lēmuma par hokejistu nepiedalīšanos zaudētāji būs ziemeļamerikāņi. Zaudētāji būs vieni, SOK.
Olimpiskā kustība jau sākotnēji bija kļūdījusies ar stingru profesionāļu nošķiršanu, taču arī tajā laikā, kad varēja situāciju glābt, nostājās pozā un pašlaik viņiem neatliek nekas cits kā gaidīt "bagāto kungu" žēlsirdības dāvanas.
Otrs aspekts, neapšaubāmi, ir farmakoloģijas attīstība. Vienkāršāk sakot – dopings. Laikā, ka olimpiādi atjaunoja, dopinga nebija. Nē, protams, bija kaut kādi preparāti, ko varēja lietot un tos arī lietoja, lai uzlabotu sportiskos rezultātus, taču tie bija uz homeopātijas robežas balstīti uztura bagātinātāji (mūsdienu izpratnē). Dopings sportā parādījās pagājušā gadsimta 30-tajos gados un kopš tā laika pārliecinošiem soļiem ir pārņēmis aizvien lielākas teritorijas un aizvien vairāk cilvēku prātus.
Olimpiādē dopinga testi tika ieviesti vien 1968. gadā, Mehiko spēlēs. Savukārt Pasaules antidopinga aģentūra, kas arī bija pirmā, kas sistemātiski sāka strādāt pie dopinga apkarošanas, tika nodibināta 1999. gadā, t.i., tad, kad visa cīņa ar dopinga izplatību jau bija sen zaudēta.
Ātrāk, Augstāk, Spēcīgāk – lai vai cik smieklīgi tas ne liktos, bet tieši šis olimpiskais sauklis kā nekurš cits vislabāk parāda dopinga lietošanas pamatotību, proti, lai rezultāti regulāri augtu, tam vajag "barību". Vai tās ir cilvēka iekšējās rezerves, vai arī cilvēka prāta spēju auglis.
Treškārt, sporta attīstība. Atkal ir jāatsaucas uz laiku, ka olimpiāde tika atjaunota, taču tad daudzas šobrīd par klasiskiem sporta veidiem uzskatītas disciplīnas nemaz vēl nebija izgudrotas, bet uz pirmās mūsdienu olimpiādes norises laiku, basketbolu pasaulē pazina vien piecus gadus.
Šis process arī nekad nav apstājies un visu laiku tiek runāts par jaunu veidu iekļaušanu programmā un veco izslēgšanu. Vai SOK ir gatava upurēt cīņas sporta veidus, kas vēl nesen bija uz izslēgšanas robežas, lai porgrammā iekļautu e-sportu? Vai novājinātais ledus hokejs ir nepieciešams ziemas spēlēs? Vai olimpiādei vajag jaunus sporta veidus, vai labāk ir strādāt ar esošo sporta veidu variācijām? Tie ir jautājumi uz kuriem nevis būs jāatbild kaut kad nākotnē, bet jāatbild te un tagad!
Tāpat pašlaik sports vairs nav tāds kāds tas bija agrāk, kad skolu vai koledžu jaunatne, kā arī bezdarbības nomākta aristokrātija, sev izdomāja kādas aktīvas nodarbes, lai īsinātu laiku un atstātu iespaidu uz apkārtējiem. Pašlaik tas ir smags darbs. Tie ir sviedri, tās ir asinis. Tā ir bezkompromisa cīņa, kur neveiksme tiek pielīdzināta zaudētam karam. Ja agrāk olimpiādes laikā tika pārtraukta visa karadarbība, tad pašlaik olimpiāde ir kara lauks.
Un tieši kā karu to uztver ne tikai tie atlēti, kas mērojas spēkiem ar citu valstu pārstāvjiem, bet arī pašas šīs valstis, jo mūsdienās nav labāk un lētāka veida kā parādīt savu pārākumu pār kādu citu valsti, pārākumu starp ideoloģijām kā tikai sports. Savukārt karā, kā zināms, visi līdzekļi ir labi, ja vien tiek sasniegts vēlamais rezultāts.
Būsim godīgi, pašlaik olimpiāde no kādreiz tik cēlā un miermīlīgā pasākuma ir pārvērtusies par tādu "bedri", ka to vērot ir patiešām bēdīgi. Savukārt pašās spēlēs, kas notiek nu jau reizi divos gados, mainot gadalaika piesaisti, notiek viss, tikai ne pats sports.
Nikolajs Ozerovs savulaik izteica skaidru nostāju par to kāds hokejs ir vajadzīgs un kāds nav un sagaidot 2018. gada olimpiādi viņa teiciens, ka "Tāds hokejs mums nav vajadzīgs!" ir ļoti precīzs, kā arī liek uzdot vēl vienu jautājumu – vai tāda olimpiāde mums ir vajadzīga?
Vai mums ir vajadzīga olimpiāde, kas tiek rīkota tikai, lai pamērītos ar krāniņiem? Mērlentes, kas tiek pielaikotas ir dažādas – organizatori sacenšas spēļu krāšņumā un tēriņu ziņā, lielvaras cīnās par medaļu skaitu, lai parādītu savu cilvēku fizisko pārsvaru, utt. Beigu beigās, cīņa nebeidzas ar olimpiādes noslēguma ceremoniju, jo pēc tās vēl daudzu gadu (vairāku olimpisko ciklu) garumā notiek rezultātu apstrīdēšana, medaļu dalīšana un vainīgo meklēšana.
Profesionālais sports arī nekad nav bijis humānisma un godīguma piemērs, tās bija, ir un būs gladiatoru cīņas, taču tur spēles noteikumi visiem ir skaidri. Neviens arī nemēģina izlikties labāks nekā ir patiesībā. Ja uzvarēji – esi karalis, bet ja zaudēji... kas tu vispār esi? Te galvenais, nē vienīgais mērķis ir uzvarēt, nevis piedalīties.
Olimpiskā kustība pamazām iznīkst. Tā aizvien dziļāk grimst pati savās intrigās un iekšējās cīņās. Pati spēļu rīkošana ar katru pēdējo gadu piemēru parāda, ka izdevīgs un ienesīgs šis pasākums var būt tikai atsevišķos gadījumos (par ko liecina ne tikai grandiozā rīkošanas izmaksu tāme, bet arī nevienam nevajadzīgie sporta objekti pēc spēlēm), kā arī olimpisko kustību pamet sponsori, kas, kā likās no malas, būs ar SOK kopā mūžīgi.
Visam pienāk savas loģiskās beigas. Vienu slēgšanu un aizmirstību olimpiāde jau ir pārdzīvojusi, šobrīd, ļoti iespējams, izdzīvo pēdējos savas varenības gadus (piecus? desmit? divdesmit? ... ). Sports, kādu to redzēja de Kubertēns bija pilnīgs pretstats tam kāds tas bija patiesībā.
