Neesmu lasījis, ko par šo pēdējo dienu jezgu ap Lensa Ārmstronga interviju Oprai Vinfrijai saka eksperti, sabiedrībā pazīstami cilvēki, autoritātes. Tāpēc, neviena neietekmēts, vēlos dalīties ar savām pārdomām, jo esmu viens no miljoniem piekrāptajiem, kuri aizrautīgi sekoja „Tour de France” Ārmstronga ērā – lai gan jutu līdzi amerikāņa konkurentiem (vēlējos, lai kāds uzveic Neuzvaramo), ar sajūsmu vēroju viņa dominanci pasaules prestižākajā daudzdienu velo braucienā.
Tagad priekškars ir kritis un tapis skaidrs – Ārmstrongs šmaucās. Daudzi apskatnieki to sauc par lielāko krāpšanu sporta vēsturē. Viņš piemānīja visu pasauli. Kāds jautās, vai tiešām šī pasaule (un es tai skaitā) bija tik naiva, ka ticēja šādam Ārmstronga pārcilvēciskam spēkam un spējām? Sak, „es jau nu gan zināju, ka viņš nav tīrs”. Varbūt šādi skeptiķi bija, taču viņi bija izteiktā mazākumā. Kā neticēsi vīram, kurš pārvarējis vēzi, kurš nodibinājis labdarības organizāciju, kurš ir elks miljoniem cilvēku un kurš pēc 7. uzvaras (pēc kārtas) „Tour de France” saka tik emocionālu un pārliecinošu uzrunu:
Taču neatgremošu tagad visiem zināmo – ka Ārmstrongs ir pieķerts, ka piespiests atzīties, ka piespiests vismaz ārēji kaunēties par savu bravūrīgo uzvedību cīņā ar apsūdzētājiem (piemēram, žurnālistu Deividu Volšu, kurš Ārmstronga „ķeršanai” ziedoja vairāk nekā 10 gadus, viņš nosauca par mazo trolli, žurnālista avotu Emmu O’Railiju par alcoholic whore, ka piespieda „Sunday Times” samaksāt 300 tūkstošu sterliņu mārciņu par „nepatiesu apvainošanu”, ka pret visiem viņa apsūdzētājiem vērsās ar prasību tiesā, ka jau pat pēc titulu atņemšanas ietvītoja šādu foto ar visiem uzvarētāja dzeltenajiem krekliem un uzrakstu "Vienkārši atpūšos" (spļāviens lēmumam!), ka pēc rakstura esot bezkaunīgs (angliski perfekti atbilstošs vārds - cocky)). Tāpat nevērtēšu, vai Ārmstrongs sportiskā ziņā ir apbrīnojams kaut vai tāpēc, ka bija labākais starp negodīgajiem (populārs Lensa aizstāvju arguments – lai jebkurš cits šai pasaulē pamēģina atkārtot Ārmstronga iespēto kaut vai ar visu aizliegto vielu, asins pārliešanu u.c. palīdzību?), kā arī to, vai godīgi, ka visa pasaule ieķērusies rīklē tieši amerikānim, pārējiem negodīgajiem paliekot patīkami vēsā ēnā. Gribēju pieskarties kam citam – vai Ārmstrongs pat tagad, kad patiesības stunda situsi, jūtas un jutīsies kā īsts zaudētājs?
Tur jau tas paradokss, ka, manuprāt, nē. Zaudētājs šādā sižetā varētu būt sirdsšķīsts cilvēks, kuram svarīgāk par visu ir būt godīgam, ar tīru sirdsapziņu. Manā skatījumā Ārmstrongu šeit varam automātiski izsvītrot, jo sirdsšķīsts cilvēks tādā situācijā nemaz nevarētu nokļūt. Negrasos tagad nolikt Ārmstrongu, jo, ja vien rastos tāda iespēja, līdzīgi rīkotos ļoti daudzi no mums – tā ir skaudra realitāte. Jo mūsdienu pasaulē nauda, slava, vara lielākoties stāv augstāk par minēto sirdsšķīstību un citām cilvēciskām vērtībām. Saki, ja ir iespēja tikt virsotnē starp izredzētajiem, visi mērķi labi!
Jā, Ārmstronga slava šobrīd ir netīra, bet tā joprojām viņam var dot materiālus labumus. Atliek uzrakstīt grāmatu (nosaukums varētu būt, piemēram, „Ārmstrongs. Vēzis, slava, dopings”), un kārtējie miljoni ieripos kontā. Ārmstrongs paziņojis, ka līdz ar viņa atmaskošanu zaudēti 75 miljoni dolāru nākotnes ieņēmumu. Nu un? Pirmkārt, n-tie miljoni nopelnīti pirms tam, slavas zenītā (ja arī no kādas daļas būs jāšķiras, tad tā visdrīzāk būs niecīga, un vairāki miljoni „nebaltām dienām” noteikti ir atlikti pavisam drošā vietā), otrkārt, ar savu (aptraipīto) vārdu var turpināt pelnīt citos veidos. Ja vien, protams, viņam tas vēl ir vajadzīgs. Ārmstrongs mantisko labumu ziņā ir zaudētājs šajā brīdī (kaujā) vai, teiksim, kopš 2005. gada, kad pēdējo reizi (negodīgi) triumfēja „Tour de France”, bet liels uzvarētājs (vismaz viņa vērtību skalā) kopumā (karā) jeb kopš brīža, kad vispār kļuva par sportistu.
Vienkāršojot domu, Ārmstrongs ir ļoti bagāts, turīgs, slavens, visticamāk, pašapmierināts cilvēks, kura labklājību nekad nesasniegs pat 0.1% no pasaules cilvēkiem. Viņš ir ieguvējs. Arī viņa radi, bērni, tuvākie cilvēki ir un būs ieguvēji, lai ko Ārmstrongs neteiktu par sāpīgajām emocijām, priekškaram krītot – viņi visi sabiedrības nosodīšanu pārvarēs un… būs lieliski situēti visu savu atlikušo mūžu. Ārmstrongs piečakarēja pasauli, pasaule viņu ar nokavēšanos pieķēra, nokaunināja, atņēma titulus, bet viņš joprojām ir zirgā. Lūk, šis manā skatījumā ir lielākais „Ārmstronga lietas” paradokss.
P.S. Amerikāņi kā vienmēr varenu stāstu prot pasniegt uz skaistas paplātes – Opras Vinfrijas intervijas ar Ārmstrongu abas daļas noskatījos kā aizraujošu mākslas (spriedzes) filmu. Tie, kas gadiem sekojuši „Tour de France”, noskatoties interviju, mani sapratīs.
