Pašlaik NHL uzvarētāji tiek noteikti pēc dažādām shēmām, proti, regulārajā sezonā spēlētājus un vārtsargus nostāda tiešā cīņā vienam pret otru, kamēr izslēgšanas spēlēs uzvarētāja noteikšanai vajag spēlēt visai komandai. Protams, ka kā vienai, tā otrai sistēmai ir savi piekritēji un savi noliedzēji. Teiciens, ka pēcspēles metieni esot laimes spēle, šķiet, visiem jau ir zināms, tāpat kā pretarguments, ka šādā veidā tiek parādītas sportistu patiesās individuālās spējas.
Tomēr, lai vai kurā pusē būtu un kādu viedokli aizstāvētu, hokejs, pirmkārt, ir komandu sporta spēle, turklāt, iespējams, tieši šis komandas faktors hokejā ir izteiktāks nekā jebkurā citā sporta veidā. Piemēram, NHL komandas izvairās savās promocijas kampaņās izmantot kādu vienu spēlētāju, reklāmās uzsver komandas vai vismaz komandas līderu nozīmi. Visa hokeja spēle ir balstīta uz grupām – maiņas, aizsardzības pāri, uzbrukuma trijnieki utt., kas ir pretēji tam kā tiek virzītas zvaigznes citos sporta veidos – basketbolā, futbolā, amerikāņu futbolā, beisbolā vai jebkurā citā komandu sporta spēlē.Tieši tāpēc, atļaušos izteikt tādu domu, pēcspēles metienu sērijas kā tādas ir pret hokeja spēles garu. 1 pret 1 nav hokeja formāts.
Pie līdzīgām domām, šķiet, ir nonākuši arī Ziemeļamerikas profesionālā hokeja dzīves vadītāji. Jau pirms kāda laika tika runāts, ka NHL varētu ieviest jaunu uzvarētāja noteikšanas formu – pagarinājumu, kurā no sākuma tiek spēlēts četru vīru sastāvā, bet pēc trim nospēlētām minūtēm vienam laukuma spēlētājam no katras komandas ir jādodas malā, lai tālāk cīņa turpinātos 3 pret 3 formātā. Šovasar šāda sistēma tika izmēģināta Taverssitijā notiekošajā NHL komandu jauno spēlētāju turnīrā, bet Amerikas hokeja līgā pagarinājums triju vīru sastāvā tiks izmēģināts šajā regulārajā sezonā.
Vai pēcspēles metienu ērai ir pienācis gals? Kā saka, nevienu jau negribas baidīt, taču viss virzās uz to, ka NHL sistēmā pēcspēles metieni jau tuvākajā laikā var tikt izbeigti. Jau tagad, ja neņem vērā šos izmēģinājuma gadījumus, NHL mēģina ieviest ierobežojumus pēcspēles metienu izpildē, tā, piemēram, no šī gada ir aizliegts metiena izpildes laikā 360 grādu apgrieziens. Rodas jautājums – ja pēcspēles metienos ir jāparādās individuālajām prasmēm, kāpēc ir jāaizliedz kāds tehniskais elements?
Otra lieta, kas noteikti nav par labu bullīšiem, ir tieši šī "procentu spēle". Statistika parāda, ka šajā spēles elementā, lai vai kā izgājienu aizstāvji mēģinātu pierādīt pretējo, nav konstanta rezultāta. Lai arī labākie bullīšu izpildītāji, starp tiem, kas ir metuši vismaz piecas reizes, pagājušajā sezonā ir pratuši realizēt pat virs 7o% metienu (labākais rādītājs pieder Džofrijam Lupulam – 7 metieni, seši vārti), šādi spēlētāji ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi (tādi ir četri), bet tuvākie sekotāji, t.i., hokejisti, kas ir gana labi un regulāri pēcspēles metienu izpildītāji met ar 50-60% precizitāti. Gandrīz vai tiek apstiprināts klasiskais teiciens: "Izredzes uzvarēt pēcspēles metienos ir 50/50", ne tā?
Vārtsargi šajā gadījumā ir mazliet izdevīgākās pozīcijās, taču arī viņu gadījumā nevar teikt, ka uzvaras bullīšos ir plānveidīga darba un snieguma rezultāts, t.i., tāpat liela daļa panākumu tiek izcīnīti pateicoties veiksmei. Tā, piemēram, starp vārtsargiem, uz kuru vārtiem pagājušsezon tika izdarīti vismaz 20 pēcspēles metieni, bet tādi bija 29, tikai diviem no viņiem izdevās atvairīt 80 vai vairāk procentus no šiem raidījumiem (tie bija Edijs Laks un Marks-Andrē Flerī), pārējiem šie procenti svārstās līdz pat 55% atzīmei. Savukārt, ja apskatāmies izcīnīto uzvaru bilances, tad redzam, ka tur situācija analīzei ir vēl sarežģītāka, jo šiem vārtsargiem iet dažādi, taču viena kopīga iezīme gan ir – savā vairumā reti kuram izdodas izcīnīt uzvaru vairāk kā 60% gadījumu.
NHL komandu vadītāji arī saprot, ka, lai arī brīžiem šīs metienu sērijas ir skatāmas, tīri no sportiskā rezultāta viedokļa tas noteikti nav tas veids kā noteikt labāko komandu, jo vienas sezonas nogrieznī kādai vienībai, kā, piemēram, pagājušsezon Vašingtonai vai Sanhosē, šādas sērijas var dot pat 10 uzvaras, kas jau ir gana liels punktu guvums gadījumos, kad ir jāizšķiras vietām turnīra tabulā. Tieši tāpēc arī starp ģenerālmenedžeriem ir cilvēki, kas atbalsta ideju par pēcspēles metienu nomaiņu pret pagarinājumu. Aktīvākais, starp citu, ir Kens Holands, kurš vada Detroitas "Red Wings", kuri pagājušās sezonas 14 mačos, kuri noslēdzās ar bullīšiem, tikai piecas reizes prata izcīnīt uzvaru, kā arī viņiem bija piektais sliktākais metienu realizācijas procents (21.6%).
Protams, lai šādas izmaiņas notiktu nepietiek ar vienas komandas (pat ja tā ir Detroitas "Red Wings") ģenerālmenedžera iegribu, jo vajag visu vienību īpašnieku piekrišanu. Tāpat vēl ir jānoskaidro tas formāts kādā šis pagarinājums tiks izspēlēts. Tomēr fakts, ka NHL izmēģina iespējas, lai izslēgtu no spēles nejaušības momentus, ir acīmredzams. Taverssitijas jauno talantu turnīrā pierādījās, ka pagarinājums, kurā komandas spēlē triju vīru sastāvā, ir gana aizraujošs, turklāt šādā formātā, kad ir daudz brīvā ledus, taču vēl aizvien ir jācīnās ne tikai ar vārtsargu, bet arī ar pretspēlētājiem, kā arī tiek saglabāts komandas spēles moments, individuālās prasmes atklājas vēl labāk.
Vai un kad NHL pieņems lēmumu par atteikšanos no pēcspēles izgājieniem, to visdrīzāk noteiks tas kā šāds formāts iedzīvosies AHL regulārās sezonas mačos, jo viena lieta ir pārbaudīt jaunievedumu jauniešu hokeja pārbaudes turnīrā, cita – profesionālā hokeja līmenī. Tāpat pastāv iespēja, ka tiks ieviests kāds hibrīd-formāts, kad, saglabājot pēcspēles metienus, komandas vienalga spēlē pagarinājumu, tā vidū noņemot vienu laukuma spēlētāju. Katrā gadījumā pašlaik skaidrs ir viens – vismaz NHL sistēmā esošais hokejs aizvada savas pēdējās sezonas pie esošās uzvarētāja noteikšanas kārtības. Kad un kāda būs nākamā, to mēs, visdrīzāk, uzzināsim jau nākamvasar.
