Vispirms par Polijas U-21 un Latvijas U-21 spēli (4:1). Spēles sākumā poļi piespieda un arī iesita vārtus 9. minūtē, bet padsmitajās minūtēs šis tas sāka sanākt arī mūsējiem. Valērija Šabalas acīgums un meistarība ļāva Robertam Savaļniekam no labas pozīcijas izlīdzināt. Bumba aizvien biežāk nonāca Šabalas vai Denisa Rakela rīcībā un ar šiem uzbrucējiem poļi īsti netika galā. Šķita, ka šis uzbrucēju pāris var sagādāt lielas galvassāpes poļiem - pat neskatoties uz to, ka kopumā bumbas kontrole viņiem bija būtiski lielāka. Diemžēl spēli lielā mērā sabojāja Šabalas un poļu kapteiņa Furmana abpusējais noraidījums (arī Marians Pahars pēcspēles preses konferencē sacīja, ka "it killed the game").
Turklāt ne tikai sabojāja maču kā tādu, bet arī ievērojami pasliktināja Latvijas izredzes - Šabala bija izcili svarīgs (pie tam kvalitatīvs) elements starp pussargiem un izvirzīto uzbrucēju Rakelu un vispār spēle desmit pret desmit pret kopumā pārākajiem poļiem nebija pa rokai (līdzīgi kā hokejā mazāk meistarīgāk komandām neizdevīgi spēlēt četri pret četri). 1:1 ātri pārvērtās par 1:3... Visvairāk žēl, ka, Rakelam un Savaļniekam noorganizējot vēl vienu noraidījumu Polijas U-21, desmit pret deviņiem 2. puslaiku aizvadījām ļoti vāji, nespējot atgriezt intrigu mačā.
Diendienā esot kopā ar Latvijas U-21 puišiem, ļoti grūti kādu kritizēt, taču tas ir jādara... labās malas aizsargs Dmitrijs Hmizs simpātiski pieslēdzās pāris uzbrukumiem, taču pilnīgi un galīgi netika galā ar tiešajiem pienākumiem aizsardzībā. Viņu regulāri apspēlēja (man pat šķita, ka poļi, redzot situāciju, ļoti mērķtiecīgi uzbruka pa liepājnieka malu), rodoties bīstamām situācijām, kas arī beidzās ar vārtu gūšanu. Labā aizsardzības mala mums juka un bruka. Bet aizsardzības spēlētāji kopumā arīdzan nespēlēja pietiekami kvalitatīvi un jāsaka paldies vārtsargam Dmitrijam Grigorjevam (laba spēle!), kurš dažas reizes glāba un nevienos ielaistajos vārtos nebija vainojams. Kā man sacīja vārtsargu treneris Andrejs Piedels, varbūt trešos, kaut arī tas bija izgājiens viens pret vienu, varēja ilgāk palikt kājās, bet visā visumā Grigorjevam par spēli pluss. Žēl, ja Grigorjevs visu sezonu nosēdēs "Skonto" rezervē - viņam ir jāspēlē!
Problēmas, protams, bija ne tikai aizsargu spēlē. Neredzēju īstu centra pussargu, kurš varētu savākt bumbu, pieturēt un acīgi atdot piespēli. Būtībā mums nemaz īsta centra pussarga nebija, jo abi nominālie šīs pozīcijas spēlētāji Vjačeslavs Isajevs un Edgars Vardanjans spēlēja zemu un pēc bumbas atgūšanas nekur tālu netika, jo poļi uzreiz klupa virsū. Bet pietiks kritizēt, citādi uz Rīgu iešu kājām. Šeit svarīgi piebilst, ka puiši, par kuriem šajā vecumā Latvijā labāku nav, darīja, ko varēja, pašatdeve bija maksimāla, taču... tāds ir Latvijas šī brīža līmenis. Pahars pēc mača godīgi atzina, ka laukumā viss bijis redzams kā uz delnas, un Polijas izlase varēja gūt arī piecus vai sešus vārtus. Daudz ko izsaka šāds novērojums - Pahars nenogurstoši lielāko spēles daļu ar kliegšanu pamācīja mūsējos pareizākas pozīcijas izvēlē (un tas tiešām bija vajadzīgs, jo arī man bija redzams, ka diemžēl futbolisti nejūt laukumu), kamēr poļu treneris gandrīz tikai klusēja. Ne jau slinkuma dēļ - vienkārši spēlētāji spēlēja kā no futbola ābeces, viņi paši visu zina...
Neformālā gaisotnē izdevās aprunāties ar Polijas U-21 spēlētāju Kacperu Pšibilko, kurš guva vienus vārtus, bet ikdienā spēlē... 2. Bundeslīgas klubā "Cologne", kas cīnās par iekļūšanu Bundeslīgā. Jums laikam īpaši neinteresēs Pšibilko gaitas un tas, ka pretēji solītajam viņa spēles laiks nav pārāk liels, jo Bundeslīgas perspektīva piespiež treneri uzticēties pieredzējušajiem, taču viņš godīgi atzina - pirms pāris dienām pārspētā Lietuvas U-21 (3:0) izlase bijusi krietni cietāks rieksts un viņa skatījumā spēcīgāka komanda nekā mūsu U-21. Protams, viņš diplomātiski atzina, ka arī pret Latviju bijis jāspēlē par visiem 100%, taču grūtākais esot bijis iekarot vārtus, kad mūsējie lielā skaitā nosēdušies zemu. Plus paslavēja vārtsargu, kurš turējis mūs spēlē.
Lai nav tikai pesimistiskais, minēšu arī pāris pozitīvus momentus. Polijas U-21 rādīja patiešām kvalitatīvu futbolu (tā tam arī jābūt, ja spēlē A Sērijas, Vācijas 2. Bundeslīgas, Polijas Ekstraklases futbolisti - viņi ir nevis vienkārši sistēmā, bet tiek arī pie spēlēšanas) un, ja vien nezinātu, diez vai uzminētu, ka tā ir jauniešu komanda - tik nobriedis bija tās spēlētais futbols, nevienam nekrītot ārā no sastāva. Tas ir viens. Otrs - ja vēlreiz atskatāmies briesmīgajā EČ2013 kvalifikācijas turnīrā, kad U-21 izlase astoņās spēlēs uzrādīja vārtu attiecību 1:22, šis 1:4 pret poļiem viņu laukumā arīdzan vairs nešķiet tik traģisks. Trešais - acīmredzot nevaram cerēt, ka mums būs ļoti spēcīga U-21 izlase un atliek turēt īkšķus, lai no tās vismaz daži nākotnē dod pienesumu lielajai izlasei.
Konkrēti šodien, atskaitot Grigorjevu, patika Rakela sniegums. Lai gan lielākoties tas bija tālu no vārtiem, Deniss pamatīgi vazāja poļus, neskaitāmas reizes apspēlēja, paveica lielu darba apjomu. Preses konferencē prasīju poļu trenerim, vai kāds no mūsējiem viņam iepaticies, pretī saņemot diplomātisku atbildi bez uzvārdu (numuru) saukšanas. Poļu žurnālists man pačukstēja, ka šis treneris allaž tāds (nekonkrēti diplomātisks) ir, bet piemetināja, ka nav šaubu - Latvijas komandas rindās labākais bija Rakels. Interesanti, ka, lai izvairītos no tulkošanas, preses konferencē Paharam līdzi atnākušajam Rakelam mierīgi varēju uzdot jautājumu poliski, jo Deniss poļu valodu pārvalda perfekti. Tāpat Rakels, poļiem mazākumā velkot laiku, poliski steidzināja gan pretiniekus, gan lūdza tiesnesim reaģēt. Valodas vienmēr noder.
Uzbrūkošajās darbībās labs bija arī Savaļnieks - ātrs un tehnisks. Žēl, ka 58. minūtē viņš vairs nevarēja turpināt spēli - kas zina, varbūt ar viņu vairākumā no 1:3 izdotos tikt kaut cik uz priekšu. Arī Valērijs Šabala līdz noraidījumam pāris epizodēs nodemonstrēja individuālo meistarību. Prieks, ka mums parādās aizvien jauni uzbrūkošie spēlētāji, jo tieši spēle uzbrukumā taču tiek uzskatīts par lielāko Latvijas futbola likstu.
Polijas puse vakarā sagādāja Latvijas delegācijai VIP viesu statusā apmeklēt Polijas - Sanmarīno (5:0) spēli PK2014 atlases cikla ietvaros. Manā gadījumā visi ceļi ved uz... Poliju. Pērnvasar pametot "Euro2012", nekādi nevarēju iedomāties, ka pēc mazāk nekā gada atkal būšu klāt, lai skatītos futbolu. "Euro2012" atklāšanas mača stadionā ar ietilpību 55 tūkstoši aukstajā laikā uz spēli pret amatieriem un vēl arī pēc nesenās vilšanās pret Ukrainu (1:3) sanāca... 43 tūkstoši! Gandrīz visi sarkanbaltajās krāsās, ar atribūtiku un fantastisku kopības sajūtu, himnu dziedot. Mūsu U-21 spēlētāju (un arī treneru!) acīs varēja redzēt to iespaidu, ko atstāj šāds brīdis. Par VIP ekstrām vispār nerunāsim - to nevar aprakstīt, tas ir jāredz. Masveidība (milzīga telpa ar neskaitāmiem apkalpojošajiem), gastronomiskās izvirtības... Kāds atkal teiks: "Lauķi tikuši pasaulē." Lai saka - man vienkārši radās skaudība, salīdzinot visu redzēto ar situāciju Latvijas futbolā.
Lai cik daudz jūdžu atpaliekam no Polijas futbola ziņā gan popularitātes (Sanmarīno spēli apmeklēja aptuveni tik skatītāju, cik mūsu Virslīgu sezonā kopā), gan infrastruktūras (U-21 izlašu spēle šodien notika brīnišķīgā laukumā ar 2 500 skatītāju vietām un šis stadions ir... Polijas pēc spēka 4. līgas mājas spēļu norises vieta), gan spēles līmeņa (U-21 izlašu spēle) ziņā, nedaudz pat iezogoties bezcerības sajūtai, šo ceļojumu ierakstu savā aktīvā - esmu iepazinis U-21 izlasi un kļuvis par tās fanu. Tur pat nav ko šaubīties - 11. jūnijā došos apmeklēt Latvijas un Lihtenšteinas U-21 izlašu spēli, ar kuru sāksies EČ2015 mūsu grupas kvalifikācijas turnīrs. Un arī uz nākamajām spēlēm, cik vien būs iespējams.
