«Tā nu tas ir. Šajā laikā man pat tēvs baidās zvanīt,» neslēpj Znaroks. «Pat pēc uzvarām - es pats viņam piezvanu.»
«Bet sākumā kā gan mēs strīdējāmies. Viņš taču arī ir speciālists. Viņš sāk man stāstīt, ka mūsu aizsargs tajā brīdī aizskrējis ne tur utt. Bet manī rodas dusmas. Saprotu, ka viņš pats ir treneris un vēlas dot padomu. Taču es nespēju pēc mačiem tajā noklausīties,» stāsta treneris.
«Vienreiz tēvam pateicu: «Tu atceries sevi futbolā. Es taču pēc spēlēm pie tevis vispār baidījos pienākt!» Lūk, tad viņš mani beidzot saprata. Raksturi jau mums ir vienādi,» atzīst Znaroks.
