"Viss bija ļoti labā līmenī. Arēna ir pasaules standarta. Viss ir kārtībā - gan ģērbtuves, gan ēšana. Ar skatītājiem viss bija labi. Varbūt vakar viņu bija mazliet mazāk, bet sestdiena - cilvēkiem varbūt citas intereses, bija labs laiks. Šodien bija pietiekami daudz skatītāju. Atbalsts bija labs, pozitīvs," sacīja Ernests Gulbis.
"Runājot par mani, man šis Deivisa kauss atņēma ļoti daudz emocionālās enerģijas. Pēc pirmās dienas vienspēles aizbraucu uz mājām un uzreiz aizmigu. Nākamajā rītā pamodos ar tā kā dullu galvu. Grūti man iet Deivisa kausos. Varbūt to tā neizrādu, bet īstenībā esmu vairāk sasprindzis nekā jebkurā citā turnīrā. Jūtu kaut kādu papildus spiedienu. Neatkarīgi no tā pret ko spēlēju - pret labu spēlētāju vai zemāku reitingā. Visi šie mači ir ļoti smagi, un tāpēc esmu ļoti priecīgs un gandarīts par paveikto. Īstenībā lepojos ar savu sniegumu šeit. Šodien esmu priecīgs," Gulbis turpināja.
"Šādi [trīs setos] man bija arī jāvinnē. Vienkārši ir smagi, ka visi no tevis sagaida uzvaru. Kad uzvaru pirmo setu, dabūnu pirmo breiku, visiem tribīnēs jau ir skaidrs, ka uzvarēšu, bet tas ir sports un vajag koncentrēties līdz pēdējam punktam. Trešajā setā vienā brīdī pazaudēju koncentrēšanos - ja galvā būtu mazliet satrakojies vai sanervozējies, tad spēle varēja aiziet arī līdz četriem setiem. Kopumā nebija viegli tāpēc, ka šīs bumbiņas nedaudz izlīdzina spēli. Ir lēnākas. Man ir vieglāk izskriet aizsardzībā, bet nav tik viegli uzbrukt, tāpēc arī šīs dienas vairāk spēlēju sev nepierastu aizsardzības tenisu, jo ļoti komfortabli jutos tieši no aizsardzības," Gulbis komentēja šodienas maču.
"Man katru gadu ir tā, ka domāju - spēlēt vai nē," Gulbim tika vaicāts, vai viņš izlasei palīdzēs arī nākamsezon. "Arī šogad nebija tā, ka gada sākumā pateicu, ka spēlēšu visos trīs Deivisa kausos. Spēlēju pirmajā. Tajā uzvarējām, tad it kā piekritu spēlēt otrajā, un tagad man nebija īsti [izvēles] - būtu muļķīgi, ja nespēlētu trešajā. Laiks [kalendārā] bija diezgan normāls. Bet nākamgad nezinu ne kalendāru, ne pret ko spēlēsim. Redzēsim, ko sarunāsim."
"Runāsim tieši - ja neuzvaru trīs mačus, tad mums ir problēmas palikt pirmajā grupā," Gulbis vērtēja izlases izredzes noturēties. "Ja spēlēju, esmu labā formā un uzvaru trīs mačus, tad - jā. Cik tas daudz no manis prasa, to diemžēl man ir grūti izskaidrot. Tas tiešām daudz ko prasa, jo gadā nav tik daudz brīvo nedēļu. Ja varu šīs trīs Deivisa kausa nedēļas paņemt brīvas, trenēties savā režīmā un sagatavoties nākamajiem turnīriem, tad tās procentuāli no brīvajām nedēļām pa sezonu varbūt jau ir puse. Man nav cita laika."
"Tas ir diezgan negodīgi. Runājot arī par reitingu - tam pašam Troickim vai Raoničam, viņiem visiem pa Deivisa kausu gadā nāk kādi 200-250 punkti. Tāds Troickis - cik mačus viņš ir nospēlējis? Jā, tā ir pasaules grupa, bet man nav neviena punkta. Pēc materiālā viedokļa spēlēju pilnīgi par neko, par brīvu. Ne par punktiem, ne naudu, neko. Spēlēju par valsti, kas man ir pietiekama motivācija spēlēt, bet cik ilgi? Cik ilgi varēšu vilkt Latvijas izlasi, ja nebūs neviena spēlētāja, kas varētu mani atbalstīt. Ļoti ceru, ka pieliks Miķelis, Mārtiņš. Ļoti ceru. Esmu gatavs viņiem palīdzēt - ja viņi ir tam atvērti. Mums vajag pilnāku komandu - nevar būt viens spēlētājs."
"Kāda starpība? Atkritīs uz otro grupu un rūdīsies nākamgad," Gulbis neuzskata, ka jaunajiem spēlētājiem tieši pieredzes ziņā vērtīgāk būtu spēlēt 2.grupā nevis pirmajā, kur ir stiprāki pretinieki. "Ja ir iespēja spēlēt pret "Top" spēlētājiem, ir jāizmanto katra iespēja. Miķelim šī bija ideāla pieredze. Jau runājām, ka, ja būtu atbraucis Jarko [Nieminens], lai Miķelis pirmajā dienā spēlē pret viņu. Lai vienkārši tiek vaļā no satraukuma, un uz dubultspēli viņš būs normāls. Ja godīgi, neuzskatu, ka pret Jarko ne Andim, ne Miķelim būtu kādas izredzes. Tāpēc to punktu zaudētu, un uz dubultspēli viņš atvērtos. Tagad viņš zaudēja, bet dubultspēlē jau bija kā cits spēlētājs. Vairāk pozitīvs, atvērts un nebija tik daudz uztraucies. Jo vairāk šādu maču, jo vieglāk būs spēlēt."
