Francija bez Riberī un Nasrī, bet ar piesardzīgu optimismu

Atlases ciklā Francija tika ielozēta vienā grupā ar pasaules un Eiropas čempioni Spāniju, kas, par spīti pieklājīgam sniegumam, nozīmēja spēlēšanu "play-off" kārtā. Pirmajā mačā Ukrainā Francija piedzīvoja zaudējumu ar 0:2, un šī spēle krasi mainīja Dešāna domas vairākos jautājumos. Pirmām kārtām, kā ar svītru tika pārvilkts pāri galvenā grēkāža Samira Nasrī iespējām spēlēt pamatsastāvā.

Kopš tās spēles Nasrī izlasē nav aizvadījis ne minūti, un, par spīti ļoti labai sezonai Mančestras "City" rindās, viņš netika iekļauts arī sastāvā Pasaules kausam. Dešāns atzina, ka Nasrī ir tikai un vienīgi pamatsastāva spēlētājs – viņš nespēj Samiram atrast vietu sākumsastāvā, bet viņa sēdēšana rezervē var beigties ar konfliktiem un mikroklimata bojāšanu.

Otrkārt, vietu pamatsastāvā atguva franču talantīgākais, taču arī nestabilais centra uzbrucējs Karims Benzemā, kurš pēdējās četrās spēlēs bija nosēdināts aiz Olivjē Žirū muguras. Gan atbildes spēlē pret Ukrainu (3:0), gan marta pārbaudes spēlē pret Nīderlandi (2:0) Benzemā trenerim atdarīja ar gūtiem vārtiem. Un, treškārt, fiasko Ukrainā par pēdējo spēli valstsvienības karjerā izvērtās centra aizsargam Erikam Abidālam, kuram sezonas otrā puse vairs nebija tik veiksmīga un kuram bija maz izredžu pacīnīties par vietu Brazīlijā.

Pa kreisi Francijas pamatsastāvs pirmajā spēlē Ukrainā, bet pa labi - gaidāmais pamatsastāvs šovakar pret Hondarusu.

Viens no aspektiem, kas mainījās pēc Nasrī padzīšanas, bija vidējā līnija. Ja pret Ukrainu francūži spēlēja ar 4-2-3-1, tad pēc tam Francija pārgāja uz 4-3-3 - tieši Kabajs-Matuidī-Pogbā laika gaitā sevi ir pierādījis kā visoptimālāko variantu. Lai arī Kabajs nav dabisks balsta pussargs un viņam rada problēmas pozicionālā spēle, kad Francija aizsargājas 30 metrus no vārtiem un tuvāk, šāds variants ir gan uzlabojis uzbrukumu iesākšanu (Kabajam ir laba piespēle no laukuma dziļuma), gan arī devis Francijai vienu no tās lielākajiem trumpjiem – agresīvo presingu, kuru uzkurina abi atlētiskie centra pussargi Matuidī un Pogbā.

Francija pēdējās pārbaudes spēlēs regulāri presingoja pa visu pretinieka laukuma pusi un darīja to ar skaistliski lielu sastāvu – presingā iesaistījās ne tikai priekšējā līnija, Pogbā un Matuidī, bet arī Kabajs, kurš nekautrējas atstāt brīvu pretinieku desmito numuru, un arī tuvākais malējais aizsargs. Nereti izveidojās situācijas, kad Francija pretinieka laukuma pusē ap bumbu pat bija skaitliskā pārsvarā vai vienādos sastāvos, ja ierēķina arī pretinieku vārtsargu. Tajā pašā laikā problēmas gan rodas, ja pretinieki apspēlē presingu, jo Francijai ir grūtības laicīgi atgūt nepieciešamo izvietojumu un var izveidoties bīstamas uzbrukuma epizodes.

Ieskaitot vārtsargu, septiņi pret septiņiem pie Nīderlandes soda laukuma

Neskaitot vārtsargu, septiņi pret septiņiem Norvēģijas laukuma pusē

Otrs aspekts, kas būtiski mainījās, bija uzticības zaudēšana Abidāla un Koscelnija centra aizsargu duetam. Ja Blāna ērā bija nostabilizējies centra aizsargu duets Adils Ramī un Filips Meksess, kas uz ilgāku laiku izjuka tikai pēc nopietnas Meksesa traumas, tad Dešāns jau savas ēras pašā sākumā izveidoja jaunu duetu – Mamadū Sako un Mapū Jangambivā. Tas gan noturējās tikai trīs mačus, un optimālā varianta meklējumi turpinājās gandrīz nemitīgi. Nākamās četras spēles kopā aizvadīja Sako un Koscelnijs, bet pēc tam Dešāns izvēli mainīja piecus mačus pēc kārtas.

Turpinājumā nostiprinājās jau pieminētais Abidāla un Koscelnija tandēms, kas gan pēc neveiksmīgās "play-off" cīņas pajuka. Kopumā Dešāns pie Francijas stūres ir aizvadījis 21 spēli, un viņa vadībā ir izmēģināti deviņi (!) centra aizsargu pāru varianti. No tiem visbiežāk spēlējuši Sako/Koscelnijs un Abidāls/Koscelnijs, kuri kopā aizvadīja attiecīgi 5.5 un 5.0 spēles. Tieši Sako un Koscelnijs atkal ir Dešāna galvenā izvēle, taču, ņemot vērā Rafaela Varāna un Eliakima Mangalā progresu, arī šis variants droši vien būs tikai īstermiņa risinājums un nākamajā ciklā jau būs citi favorīti.

Aizsardzības malās gan lielu neskaidrību nav. Matjē Debušī ir atguvies no savainojuma un ir Dešāna pirmais numurs, bet kreisajā malā, par spīti tam, ka viņu jau četrus gadus mēģina atvaļināt, joprojām spēlē Patriss Evrā – ne Gaels Klišī, ne Žeremijs Matjē, ne Benuā Tremulinass joprojām nav spējīgi viņu izkonkurēt. Pie izlases apvāršņa gan jau ir redzams topošais pirmais numurs – Luka Diņs, kuram ir tikai 20 gadi un kurš nākamajā ciklā jau varētu pamazām tikt iespēlēts sastāvā. Jo īpaši, ņemot vērā, ka Francija jau ir kvalificējusies Eiropas čempionātam un pārbaudes spēlēs varēs atļauties riskēt vairāk.

Kaut arī Riberī sniegums izlasē bieži bijis vājāks nekā klubā un viņš pēdējos finālturnīros šķietami nav spējis pavilkt smago līdera nastu, Minhenes "Bayern" zvaigzne individuālā ziņā neapšaubāmi ir labākais Francijas spēlētājs. Riberī prombūtnē iespēja piedzīvot savu lielo zvaigžņu stundu būs Marseļas "Olympique" vilcējspēkam Matjē Valbuenā, kurš jau ilgāku laiku ir bijis izlases nemanāmais līderis - tagad Dešānam vienkārši nebūs citas izejas kā komandas spēli būvēt ap viņu.

Nepilnus 30 gadus vecais Valbuenā ir ļoti neparasts spēlētājs, kurš ir apveltīts ar teicamu pozīcijas izvēli un prasmi meklēt un radīt brīvās zonas, kā arī brīnišķīgu piespēli. Neparasts Valbuena ir tādā ziņā, ka viņš nav piesaistīts kādai konkrētai zonai laukumā – ja viņa sākumpozīcija ir uzbrūkošais pussargs, tad viņš pastāvīgi dreifē uz flangu, toties, ja viņa pamatpozīcija uz papīra ir flangā, tad viņš ļoti bieži ir redzams starp pretinieku balsta pussargiem un aizsardzības līniju.

Statistikā Valbuenā devums vislabāk ir redzams rezultatīvo piespēļu ailītē. Trīs pārbaudes spēlēs pirms Pasaules kausa finālturnīra Valbuenā pret Norvēģiju (4:0), Paragvaju (1:1) un Jamaiku (8:0) pavisam izdarīja piecas rezultatīvas piespēles, bet pēdējo deviņu izlases maču laikā viņš ir rezultatīvi asistējis deviņos vārtu guvumos. Lai arī Valbuenā kopā ar Olivjē Žirū ir vienīgie, kuri Dešāna ērā ir piedalījušies visās spēlēs (15/21, trīs vārti, 11 piespēles), interesanti, ka Matjē nebūt nav uzskatāms par trenera favorītu. Vismaz agrāk ne – kad Dešāns 2009. gadā stājās pie Marseļas "Olympique" stūres, viņš vasarā paziņoja, ka Valbuenā neiederas viņa taktiskajos plānos un ka viņš tiks pārdots. Tomēr pienācīga piedāvājuma nebija, Valbuenā palika komandā un, lai arī pirmajā pusē daudz sēdēja uz soliņa, sezonas beigās tieši viņš spēlēja pietiekami lielu lomu Marseļas izcīnītajā čempiones titulā.

Ar "+" apzīmēts, ja spēlētāja dzimšanas diena šogad vēl gaidāma. Tabulā norādīts pēdējais klubs, kurš pārstāvēts šajā sezonā. Spēļu skaits klubā norādīts par aizvadīto sezonu.

Pēc Riberī savainojuma vēl nopietnāk aktualizējies jautājums, kas pirms diviem gadiem Polijā un Ukrainā mocīja arī bijušo galveno treneri Lorānu Blānu – vai pamatsastāvā vienlaicīgi laist gan Karimu Benzemā, gan Olivjē Žirū? Dešāna ēras sākumā atbilde uz šo jautājumu bija pozitīva. Turklāt Dešāns izmēģināja ne tikai Benzemā spēlēšanu flangā un Žirū – uzbrukuma smailē, bet arī variantu ar 4-4-2. Tieši šādā izvietojumā Francija kvalifikācijas turnīrā spēlēja mājās pret Gruziju (3:1), tomēr pēc šī mača abi vienlaicīgi laukumā spēlējuši ļoti reti – tikai divreiz.

Viena no šīm divām reizēm gan bija gatavošanās cikla pēdējā spēlē pret Jamaiku (8:0), tādējādi apliecinot, ka Benzemā un Žirū vienlaicīgā spēlēšana atkal tiek izskatīta kā ļoti reāls variants. Lai arī Žirū pēdējos mačos ir izskatījies pieklājīgi un arī pret Jamaiku izvēlētā shēma darbojās labi, Dešāns tomēr esot izšķīries vismaz atklāšanas spēlē Olivjē atstāt rezervē. Tādējādi Benzemā paliks sev pierastākajā uzbrukuma smailē, toties Riberī vietā spēlēs "Real Sociedad" zvaigzne Antuāns Grīzmans, kurš tieši spēles stila ziņā ir ļoti līdzīgs "Bayern" futbolistam. Jāpiebilst, ka arī Grīzmanam pusaudža gados bija līdzīgs liktenis kā Valbuenā, kurš profesionālajā futbolā iegāja visai vēlu – Grīzmanam agrā jaunībā īsā auguma un vieglā svara dēļ atteica viena akadēmija pēc otras, un karjeras līkloči viņu 14 gadu vecumā aizveda uz Basku zemi.

Francija pēdējās piecās spēlēs ir izcīnījusi četras uzvaras, vienreiz spēlējusi neizšķirti un nopelnījusi iespaidīgu vārtu bilanci 18:1. Noskaņojums ap valstsvienību ir pozitīvs, turklāt pēc ilga pārtraukuma pirms čempionāta nav izcēlies neviens skandāls - vismaz pagaidām. Tomēr itin veiksmīgā spēļu sērija var nedaudz likt pārvērtēt Franciju, jo no piecām spēlēm visas ir aizvadītas savā laukumā un vairāki pretinieki bijuši ievērojami vājāki - kā piemēram, norvēģi un jamaikieši. Līdzīgi bija arī pirms iepriekšējā Eiropas čempionāta, kad Francija ar vājākiem pretiniekiem tikās savas publikas priekšā un finālturnīrā ieradās ar 21 nezaudētas spēles sēriju. Toreiz francūži grupā buksēja un ceturtdaļfinālā kā D grupas otrā vieta uzskrēja virsū Spānijai (0:2).

Zīmīgi, ka no pašreizējā sastāva individuāli labākās sezonas aizvadīja tieši pieci pussargi - Kabajs, Matuidī, Pogbā, Grīzmans un Valbuenā, savukārt gandrīz visiem pārējiem laukuma spēlētājiem sezona bija divējāda. Līdz ar to prognozes pirms šā finālturnīra ir ļoti līdzīgas kā pirms diviem gadiem - iespējamā snieguma amplitūda ir ļoti plaša, un daudz kas būs atkarīgs no tā, vai Dešāns no virknes teicamu (bet ne izcilu!) futbolistu spēs izvilkt pareizās lozes. Blānam tas neizdevās, un no tā ir jābīstas arī Dešānam - piemēram, centra aizsargi Sako un Koscelnijs ir pierādījuši, ka daudzus mačus var aizvadīt pasaules klases līmenī, taču starp šādām spēlēm gadās arī ne mazums rupju kļūdu. Tomēr talanta, tehnikas un atlētiskuma mikslis ir pietiekami labs, lai, sastājoties visām zvaigznēm, Francija varētu aizspēlēties varbūt pat līdz pusfinālam. Vai arī ceturtdaļfinālam, kas uz iepriekšējo finālturnīru fona nebūt nebūtu peļams sasniegums.