Uz Siguldas bobsleja un kamaniņu trases ledus, kurā kaldināti ne tikai Latvijas, bet arī citu valstu olimpiskie talanti, līdztekus profesionāliem sportistiem šonedēļ savu pirmo braukšanas pieredzi bobslejā apguva arī trīs Igaunijas armijas veterāni, kuri armijā nodienējuši aptuveni desmit gadu. Dienestu, kas bijis sirdslieta, nācies pārtraukt iegūtās invaliditātes dēļ. Lai arī atgūšanās no traumām bijusi smaga, tā vīriem aizvien likusi saglabāt cīņassparu un jaunus izaicinājumus meklēt sportā.
«Bija iespēja pamēģināt kaut ko jaunu. Tas tomēr tas ir nedaudz dulls sporta veids. Ātrums ir liels, turklāt tas ir tehniski sarežģīts,» pēc treniņiem atzīst atvaļināts Igaunijas aizsardzības spēku kaprālis Tarno Lepiks.
Viņš piekrīt, ka šāda pieredze ļauj aizmirst par ievainojumiem. «Kad tu runā par saviem ievainojumiem vairāk, tu to atstāj aiz sevis. Kad tu to visu atceries, ir jādara kaut kas cits. Man ir labi, es no tā vairs neko neatceros. Man ir jādzīvo un jāvirzās tālāk,» saka Lepiks.
Kā gūti ievainojumi, vīri kameras priekšā nevēlas runāt, tomēr pēcāk kļūst atklātāki. Tarno karā Afganistānā zaudējis abas kājas un savainojis kreiso roku. Agoram Tetermanam ir nopietna mugurkaula trauma. Vienīgi Egerdam gūtais ievainojums ļāvis turpināt dienestu armijā kā ieroču labošanas speciālistam.
Lai arī vīri vēl nav simtprocentīgi pārliecināti, ka tālāko dzīvi saistīs ar bobsleju, pēc treniņos aizvadītās nedēļas viņi pamazām kļuvuši izvēlīgi pret piedāvāto tehniku un salīdzina, ka viens bobs ir ērtāks par otru.
Visi trīs vīri Siguldā nonākuši, pateicoties jau trīs gadus Igaunijā īstenotajai kara veterānu atbalsta programmai. Šobrīd tajā piedalās aptuveni 3000 vīru. Trīsdesmit no tiem guvuši smagus ievainojumus.
«Vairumā gadījumu palīdzība saistīta ar rehabilitāciju un dažāda veida sociālo atbalstu,» skaidro Igaunijas aizsardzības spēku personāla atbalsta centra vadītājs Tomass Kasemā.
«Tāpat veterāniem ir iespējas saņemt jaunu darbu ārpus armijas. Šādos gadījumos mēs viņiem sedzam visas izmaksas, kas ir saistītas ar vajadzīgās izglītības iegūšanu. Tās ir galvenās lietas. Vēl mēs veterāniem nodrošinām dažādus sabiedriskos pasākumus. Katru gadu mēs 23. martā Tallinas Brīvības laukumā atzīmējam veterānu dienu,» klāsta Kasemā.
Karavīru trenere Vita Kotāne ir lepna par saviem audzēkņiem. Kaut treniņos nav izticis bez kritieniem, puiši plinti krūmos nemet. Tiesa, dažas no treniņu niansēm, piemēram, trases personāla saziņa pa rācijām viņiem pēkšņi atsaukušas atmiņā kara šausmas. Reiz pat tās palūgtas aiznest patālāk.
«Tās emocijas, tās atraisās un dod tik daudz pozitīvu lietu, nevis domas par tām šausmām, ko viņi piedzīvojuši kara laukā. Tas ir tik vajadzīgs, ka to var pierādīt, tikai darot. Tas ir vajadzīgs jebkuram cilvēkam, kurš bijis kaujas laukā. Jo tur māca nogalināt un karot un mudina uz ļaunu, bet tad tev atkal jāatgriežas īstajā dzīvē.. Un tad mēs ar sportu dodam pozitīvās emocijas un novēršam domas un no tā, kas ir bijis,» saka Kotāne.
Lai arī Latvijas armijā kaujās starptautiskajā misijā invaliditāti guvis tikai viens karavīrs, trenere uzskata ka līdzīgi kā daudzās jomās, arī veterānu politikā Latvijai ir daudz ko mācīties no Ziemeļu kaimiņiem, ne tikai nodrošinot rehabilitācijas programmas pēc misijām, bet arī palīdzot kareivju tālākajā dzīvē.
