Pavasarī Sinta atzina, ka domās vēl joprojām ir iepriekšējā sezonā, kura iesākās tik veiksmīgi - ar personiskā rekorda labojumu (64,38 metri), kas tobrīd tikai par 13 centimetriem atpalika no Latvijas rekorda. Taču jūlija beigās nācās pieņemt lēmumu, ka traumas dēļ būs jāizlaiž ne tikai pasaules čempionāts Maskavā, bet arī atlikusī sezona.
"Tagad mēģinu sevi savākt un dabūt atpakaļ sajūtas, jo pauze ir bijusi ilga. Pusgadu nevarēju ikdienā veikt nepieciešamās kustības, taču arī sasteigt atveseļošanos nedrīkstēju, jo bijuši vairāki gadījumi, kad pēc šādām traumām sportisti tā arī nav atgriezušies sacensībās," stāsta Ozoliņa-Kovala. "Taču es ar savu spītu esmu ieņēmusi galvā, ka būšu viena no tām, kura atgriezīsies. Pusgadu sevi saudzēju, bet tad nācās sākt teju no nulles, jo ķermenis kustības jau bija aizmirsis. Zīmējums ir, bet nianses pazūd."
Sinta skaidro, ka tas arī esot pats grūtākais, jo fizisko formu allaž var dabūt atpakaļ, bet tehniskais izpildījums šķēpmešanā veido 60% no rezultāta. "Jāņa Lūša kausos sasniegtais rezultāts (61,51 metrs) parādīja, ka nevajag zaudēt ticību saviem spēkiem. Jāturpina daudz strādāt, lai precīzās kustības nosēstos zemapziņā un atkal darbotos automātiski. Lūša kausos nemaz negaidīju tādu rezultātu. Gāju uz to, lai izpildītu Eiropas čempionāta normatīvu (57,40 metri)."
"Šogad biju sevi izvirzījusi divus mērķus - pēc traumas atkal mest 60 metrus, lai paliktu Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā, un aizbraukt uz Eiropas čempionātu, kurā būtu priecīga sasniegt finālu," saka 26 gadus vecā šķēpmetēja. "Bet galvenais mērķis man ir atgriezties sportā bez sāpēm un ar sajūtām, ka varu mest. Nākamgad būs pasaules čempionāts un ceru, ka līdz tam varēšu trenēties pilnvērtīgi, treniņus sākot jau oktobrī. Plāns manā galvā jau ir gatavs."
Lūgta aprakstīt savas šībrīža sajūtas savainotajam plecam, Ozoliņa-Kovala uzsver, ka viņa mīl siltus laika apstākļus, jo vēsā laikā plecs esot jānoklāj ar tonnu sildošās smēres. "Iespējams, ka tas nostrādā arī psiholoģiski. Manī ir pārliecība, ka plecam jābūt siltumā, lai tas būtu elastīgs un neatdzistu, jo tad tas kļūs vēl stīvāks. Ja neesmu plecu izlocījusi, tad uzreiz jūtu stīvumu. Sarētojumi vairs nav tik elastīgi, kā cilvēkam tas ir dots no dabas."
"Esmu cīnītāja un mērķis man ir 2016. gada Riodežaneiro olimpiskās spēles. Tagad nevarētu teikt, ka tas būs trekns punkts manai karjerai, taču tas noteikti kalpos par atskaites punktu, ko dzīvē darīt tālāk. Man tad būs 28 gadi. Tā ir robeža, kad jāsāk domāt arī par to, ko darīt dzīvē pēc karjeras beigām, jo daudzi sportisti tad jūtas kā no laivas izmesti. Ja neesi kaut ko darījis, kamēr vēl sporto, tad ir grūti atrast vietu dzīvē. Jā, esmu pabeigusi augstskolu, taču gadi iet, nestrādā savā profesijā un pārliecība par saviem spēkiem un zināšanām mazinās," prāto Sinta. "Man patīk radoši darbi, piemēram, veidot dažādus interjera priekšmetus. Kā interjera dizainerei uzreiz būtu grūti atrast sev vietu tirgū, bet, ja specializējies uz kaut ko konkrētu, tad ir lielākas iespējas atrast sev pielietojumu."
Sarunas beigās sportiste piebilst, ka Riodežaneiro viņai ir reāls sapnis, uz kuru viņa tieksies un stums malā tos, kas traucēs to īstenot. "Iekšā ir, tikai jādabū ārā. Sevi nenorakstu. Es nolieku malā visas domas par pleca savainojumu. Zinu, ka man plecs ir no jauna jāsajūt. Ārsti pat saka, ka tagad tas ir vēl stiprāks nekā pirms tam."
