Šo rakstu drīkst lasīt tikai no 18 gadu vecuma.
Lasīt citus rakstus Esmu pilngadīgs
- Kas tev pašam šajā sezonā sagādāja vislielāko gandarījumu? - Laikam jau sezonas beigas, kad izdevās nobraukt pa diviem stabiliem braucieniem. Protams, kļūdas bija, taču braucieni bija vienādi un par to ir gandarījums, jo tas bija viens no maniem uzstādījumiem šai sezonai. Visu sezonu man tas īsti neizdevās, tādēļ man tas bija ļoti svarīgi.
- Bet, kura bija lielākā vilšanās? - Laikam jau četriniekos pasaules čempionātā Sanktmoricā, kur gribējās nostartēt labāk. No otras puses ir jāsaprot, ka mēs testējām tehniku, turklāt arī devītā vieta ir rezultāts, kādu gribētu sasniegt daudzi konkurenti. Tomēr nevaru noliegt, ka gribējās nostartēt labāk, jo īpaši pēc veiksmīgajām divnieku sacensībām. Par rezultātu varbūt ir vilšanās, taču bobs bija jānotestē un nākotnē tas noteikti atmaksāsies.
- Cik sapratu, tad nebija vienprātības par to, vai pasaules čempionātā jābrauc ar jauno bobu? - Nē, mūsu četrinieks kopā ar [Latvijas izlases treneri] Sandi [Prūsi] apsēdās, katrs izteica katrs savu viedokli un kopā secinājām, ka ir jābrauc, jo nebūs citu iespēju. Nopirkt bobu un atstāt garāžā, lai nākamsezon vilktu ārā un brauktu, tas būtu muļķīgi. Sočos ar šo bobu nobrauca arī Oskars [Ķibermanis], kuram treniņos veicās ļoti labi.
- Pirms sezonas sev ierastajā pieticībā stāstīji, ka gribētos pacīnīties arī par augstām vietām Pasaules kausa kopvērtējumā, taču, ja tas neizdosies, tad būs jākoncentrējas uz pasaules un Eiropas čempionātiem. Laikam jau tomēr pašam bija neziņa par gaidāmo sezonu. - Protams. Mērķis bija pakāpties par kādu vietu augstāk salīdzinājumā ar iepriekšējo sezonu. Bija svarīgi, lai būtu progress. Sezonas beigas izdevās labas, palīdzēja arī vācieša Maksimiliāna Ārnda nestartēšana un progress bija visur - gan pasaules un Eiropas čempionātos, gan Pasaules kausa kopvērtējumā. Tur gan progress ir pārāk liels. (Smejas)
- Tāpat pirms sezonas teici, ka nevari vien sagaidīt pirmās sacensības. Gribējās ātrāk parādīt visiem vasarā ieguldīto darbu? - Jā. Kad sezona tuvojās, fiziskā forma kļūst optimāla. Ir jau apnicis testos sacensties savā starpā, gribas samērot spēkus ar konkurentiem un beidzot doties trasē. Nākamo sezonu laikam gaidīšu vēl vairāk, jo tā būs olimpiskā sezona, tādēļ domāju, ka vasara paies ātri.
- Viena lieta ir jūsu izlietie sviedri treniņos, bet kas bija zināms par tehniku, bez kuras bobslejā sasniegt augstus rezultātus nav iespējams. - Zinājām, ka federācija un sponsori strādā pie tā, lai dabūtu jaunu četrinieku, kas vasaras beigās jau bija Latvijā, turklāt man tika «novēlēts» Edgara Maskalāna divnieks, kas sevi šosezon pierādīja. Vai zinājām, ka sezonas laikā tiks meklēts vēl viens četrinieks? Protams. Zintis [Ekmanis] jau vienmēr kaut ko meklē, mūsu sporta veidā tas ir normāli. Šis process notiek nepārtraukti.
- Nu jau esi izbraucis visas trases. Vai esi jau «uzķēris», kurā trase jau vari domāt par nākamo līmeni un kurā braukšana vēl ir kā zobu sāpes? - Pamatprogramma ir «uzķerta» visās trasēs, bet saprotams, ka mums parocīgākas ir īsās trases, kur varam iegūt priekšrocības startā un noturēt pārsvaru. Tomēr man sirdij tuvākā ir Vinterberga, kurā sākums man bija ļoti grūts un tika piedzīvoti vairāki kritieni. Pēdējos divos gados tur esam izcīnījuši medaļas un tur jūtos pārliecināts par braukšanu. Nepatīkamākās kā jau visiem ir Ziemeļamerikas trases, kurās ir braukts retāk. Tajās kļūdas bieži vien var beigties ar kritienu. Ceru, ka jau nākamgad klāsies vieglāk.
- Pēc Vistleras posma atzini, ka pirmoreiz pat izjuti bailes... - Jā, tā bija. Atmiņā vēl bija smagie kritieni Vankūveras olimpisko spēļu treniņos un šīs domas sagādāja problēmas, turklāt visi teica, ka tā ir sarežģīta trase. Pats sevi mākslīgi biju «uzvilcis».
- Klau, bet kā tu iepazīsti jaunu trasi? Vai izstaigājat to kājām? - Pabeidzām iepriekšējo posmu Soltleiksitijā, sekoja pārlidojums un pirmdien bijām Vistlerā. Tad ar Sandi un vēl kādu treneri kājām izstaigājam trasi, bet es pierakstu blociņā atzīmēju, kas kurā vietā jādara, lai vispār nobrauktu līdz finišam. Tas jāiemācās kā pantiņš. Domās brauc pa trasi, bet, ja kaut ko aizmirsti, tad atšķir lappusi un apskaties. Nākamajā dienā vēl pāris reizes izejam trasi un tad jau ir pirmie treniņbraucieni. Kad vienu braucienu esi aizvadījis, tad jau kļūst nedaudz vieglāk.
- Cik daudz brauciena laikā paspēj domāt un saprast kļūdas? - Šogad pieķēru sevi pie sajūtas, ka trasē pavadītais laiks šķiet ilgāks. Nav tā, kā iepriekš, kad tas paskrēja kā viens mirklis. Tagad jau jūtu, vai virāžu esmu izbraucis, kā gribēju. Ar katru gadu bilde paliek skaidrāka.
- Kas ir tas nākamais līmenis, kuru piesauc gan Ekmanis, gan Prūsis? Viņi saka, ka ir lietas par kurām ar tevi vēl pat nav jēgas runāt. - Mēs skrienam laikam pa priekšu un esam daudz ko apguvuši. Nākamais līmenis varētu būt tas, ka pats jūti, kā bobs reaģē. Vari iet pie treneri un teikt, ka varbūt labāk darīt tā. Bet nav jau tā, ka tagad neko neiebilstu, jo īpaši, jaunajās trasēs, kurās Sandis pats nav braucis.
- Kad Sanktmoricā teicu, ka tev jau vēl priekšā daudz pasaules čempionātu, tu oponēji, ka daudz noteikti nav. Vai tobrīd runāja tavas emocijas vai esi jau noteicis nākotnes mērķus, kas nav saistīti ar bobsleju? - Protams, savā ziņā tās bija emocijas. Taču šobrīd nevaru pateikt, cik pasaules čempionātos vēl startēšu. Tagad esmu jauns un gatavs braukt, taču daudz kas atduras pret finansēm, turklāt arī veselība gadu gaitā nolietojas. Kaut kas uz priekšu ir jādomā.
- Vai vari noraksturot savu ikdienu sezonas laikā? Piemēram, cik daudz biji mājās? - Šī sezona man ilga 13 nedēļas. Četras nedēļas bijām Ziemeļamerikā, pēc tam uz nepilnu nedēļu atgriezāmies mājās. Tad uz divām nedēļām braucām pa Eiropu, kam sekoja nedēļā Latvijā uz Ziemassvētku laiku. Jauno gadu mājās vairs nesagaidījām, devāmies prom uz septiņām nedēļām. Sanāk, ka no 13 nedēļām mājās bijām tikai nepilnas divas. Bija diezgan grūti, jo īpaši, pēdējais laika posms. Katru dienu redzi vienas un tās pašas sejas, no kā vienkārši nogursti. Gadās arī kāda asāku vārdu apmaiņa, taču līdz kautiņiem nekad nav nonācis.
- Kā kavē laiku? - Brīvā laika jau nav daudz. Piemēram, Sanktmoricā jāceļas jau pirms plkst. 6.00, tad paēd brokastis un dodies uz trasi. Ap 13.00 esi atpakaļ, paēd pusdienas un tad jāpaguļ diendusa. Ap 16.00 ir fiziskais treniņš, kas ilgst līdz divām stundām. Pēc tam vēl jāpaspēj kaut ko izdarīt bobam, tad klāt jau ir vakariņas un dienas beigās atliek laiks sazināties ar mājiniekiem. Ja nenāk miegs, tad palasu kādu grāmatu. Man patīk ar sportu saistītas grāmatas, dažādi dzīvesstāsti. Jā, vajadzētu jau mācīties augstskolai, bet pagaidām pietrūkst spēka. Joprojām vēl skaitos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas pirmajā kursā.
- Kas tas bija par sevi izvirzīto nosacījumu, ka līdz pat uzvarai pēdējā posmā Sočos intervijas sniedzi tikai latviski. - Man jau teica, ka būtu jārunā angliski, jo auditorija jau nav tikai latvieši. Arī citi grib dzirdēt un saprast manis teikto. Kad runāju latviski, tad uzrunāju savu publiku un gribējās pateikt kaut ko tieši viņiem. Jā, tagad varu atklāt, ka tas bija mans nosacījums - ja uzvarēšu kādā no Pasaules kausa posmiem, tad runāšu angliski. Bet nevarēju iedomāties, ka tas notiks tik ātri. Mērķis bija izvirzīts un nācās vien pildīt sev apsolīto.
- Vai tev ir vēl kāda līdzīga apņemšanās? - Ir un tas man palīdz. Bet, protams, es tev neteikšu, kādas tās ir. (Smejas)
- Kā tu tagad atceries 2010. gada notikumus Vankūveras olimpiskajās spēlēs? Cik tuvu biji tam, lai pēc Olimpiādes teiktu ardievas bobslejam? - Tas bija smags posms. Bijām gatavojušies un gājām cīnīties par augstu vietu. Sākumā šķita, ka nebūs tik traki, taču tad atklājās, ka Jānim [Miņinam] būs nepieciešama apendicīta operācija. Sapratām, ka varam nemaz netikt līdz startam un kļuvām tramīgi. Punktu cerībām pielika kritieni, pēc kuriem es reāli vairs nemaz nevarēju braukt, jo guvu smadzeņu satricinājumu. Principā braukt varētu, taču tad man būtu jāparaksta papīrs, ka pats atbildu par sekām.
- Sēdējāt viesnīcas istabiņā un blenzāt sienā? - Sanācām kopā, visu izrunājām. Jānis teica, ka nav vērts riskēt. Bija sāpīgi. Intaram [Dambim] piedāvāja iespēju braukt ar Maskalānu, taču viņš atteicās, jo negribēja atņemt vietu kādam citam. Varbūt tā bija jānotiek... Kā stūmējs bobslejā diez vai būtu palicis, jo jau sezonas laikā domāju par to, kā jāpamēģina pašam sēsties pilota vietā.
- Kad tu saprati, ka vari būt pilots? - Precīzi nezinu, bet pēc pirmajiem braucieniem sapratu, ka man tā lieta patīk. Protams, nebija domas, ka jau nākamajā sezonā braukšu Pasaules kausa posmā, taču sekoja Jāņa aiziešana no izlases. Man pat nebija laika paspēt saprast, ka esmu pilots. Ja negūtu no tā prieku, tad nestartētu, izcīnītās vietas nav galvenais.
- Kas tevi dzen uz priekšu? Vai esi slavaskārs? - Noteikti nē. Arī nauda nav motivācija, jo tā nav tik liela. Tomēr jāatzīst, ka salīdzinājumā ar citu valstu (izņemot Vāciju, Krieviju) sportistiem esam labi nodrošināti. Mums nav pašiem jāmeklē līdzekļi, mums ir tikai jāstrādā. Man galvenais ir pierādīt sev un citiem, ka mūsos ir spēks un mēs varam kaut ko izdarīt. Sasniegt savus mazos mērķīšus.
- Vai bobslejisti saņem atbilstošu atalgojumu? - Es teikšu, ka nē, lai gan, iespējams, kādam tas nepatiks. Protams, ka, šā brīža situācijā valstī, salīdzinot ar daudziem citiem cilvēkiem, tā ir normāla alga. Taču, ja salīdzinām ar citiem sporta veidiem un darbu, kas tiek ieguldīts, tad par atbilstošu šo atalgojumu es nesauktu. Jā, iespējams, kaut kādu naudu iekrāt var, taču ne jau nu vecumdienām. Notikt var jebkas un nevienam vairs nebūsi vajadzīgs, tādēļ ir jādomā arī par citām iespējām. Līdz Soču olimpiskajām spēlēm noteiktu algu saņemsim, bet kas būs pēc tam? Labi, tas tik ļoti neattiecas uz mani, taču pārējiem čaļiem... Ja alga vairs netiks maksāta tādā līmenī, tad kāds varētu aiziet.
- Vai arī sacensību mājvietās nākas tērēt kaut ko no savas naudas? - Nē, tādā ziņā federācija par visu ir parūpējusies. Par to liels paldies. Dzīvošana, ēšana un treniņu apstākļi ir nodrošināti. Citiem ir grūtāk, piemēram, šveiciešiem, kuriem pašiem jāmeklē treniņu vietas un sponsori. Tādā ziņā mums ir paveicies.
- Braucot prom no Sočiem, busiņam ripas neviens nepārdūra? - (Smejas) Nē, nebija jau tik traki. Beigās viesnīcā bija arī foršs atvadu pasākums.
- Aleksandrs Zubkovs piedzērās? - Nezinu, viņu nemanīju. Bet kopumā bija forši un labi patusējām. Arī ar vāciešiem, ar kuriem mums tagad ir pat labas attiecības, esam sadraudzējušies. Arī ar krieviem jau attiecības nav sliktas, vienīgi tie pēdējā laika izteicieni. Bet gan jau Zubkovs pats ar laiku sapratīs, ka ir kļūdījies un tās bijušas tikai emocijas. Principā pārējo valstu sportisti ar mums labprāt kontaktējas.
- Ko viņi jums prasa? - Kā jau parasti - kā jūs tik ātri varat noskriet startu un tik ātri iemācīties braukt?
- Un ko tu atbildi? Saki, ka esi ļoti talantīgs? - (Smejas) Startā visa pamatā ir darbs un gribasspēks, tāpat arī braukšanā, kur gan tomēr neliels talants ir vajadzīgs.
- Tātad Soču trase ir apgūta? - Pirmkārt, starts ir mums parocīgs, nav jāsatraucas, ka būs ātrāk jālec iekšā. Tāda tipa trasēs vēl nebiju braucis un bija savas nianses. Sākumā likās, ka trase ir viegla, taču nobraukt uz labu laiku ir grūti.
- Vērojot sacensības televizora ekrānā, trase šķita diezgan garlaicīga... - Jā, jo tajā nav izteiktas atslēgas vietas, kādas ir citās trasēs. Protams, ir vietas, kuras ir precīzi jāizbrauc. Braukt Sočos ir interesanti.
