Visu laiku veiskmīgākās
Olimpisko spēļu rīkotāji savulaik noslēguma ceremonijā ar nepacietību gaidīja, kad no tribīnes atskanēs viņiem glaimojošie vārdi: "Šīs bija visu laiku labākās olimpiskās spēles." Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) kādreizējā prezidenta Huana Antonio Samaranča ieviesto tradīciju pēcteči nepārņēma, toties Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldons Vrubļevskis pēc atgriešanās mājās no 2014.gada ziemas olimpiādes Sočos sacīja: "Šīs bija Latvijai visu laiku veiksmīgākās ziemas olimpiskās spēles."
Četras medaļas - pa divām sudraba un bronzas - tāda bija Latvijas medaļu raža, ja ieskatāmies Soču neoficiālajā komandu vērtējumā. Patiesībā uz Latviju ceļoja vairāk godalgu, jo sudrabu nopelnīja bobsleja četrinieku ekipāža ar pilotu Oskaru Melbārdi un stūmējiem Daumantu Dreiškenu, Arvi Vilkasti un Jāni Strengu. Bronzu dabūja kamaniņnieku brāļi Andris un Juris Šici, kā arī Latvijas kamaniņu stafetes komanda, kurā brauca Elīza Tīruma, Mārtiņš Rubenis un brāļi Šici. Viens pats sudrabu izkala tikai skeletonists Martins Dukurs.
Katrai no medaļām bija sava salduma un piparu piegarša. Skeletonists Martins Dukurs pēc finiša sacīja, ka par sudrabu ir gandarīts, jo godprātīgi izdarījis visu, kas bijis viņa spēkos. Tā bija, tomēr pirms došanās uz Sočiem izcīnītās piecas uzvaras pēc kārtas Pasaules kausa izcīņas sacensībās bija nopietns arguments, lai gaidītu pirmo vietu arī olimpiādē, tomēr bija jāsamierinās ar to, ka mājiniekam Aleksandram Tretjakovam kamana slīdēja aizdomīgi labi.
Mājinieku tehnikas traukšanos konkurentiem neaizsniedzamā ātrumā uz savas ādas nācās izbaudīt arī bobslejistiem, lai gan viņiem vilšanās sajūta bija mazāka, jo tika izcīnīta pirmā medaļa šajā sporta veidā pēc neatkarības atjaunošanas. Uzvarēja Aleksandra Zubkova pilotētais četrinieks. Mūsējie pēc pirmās sacensību dienas no krieviem atpalika tikai 0,04 sekundes un arī četru braucienu summā bija ļoti tuvu zeltam (+0,09 s.).
Ierakstu vēsturē "pirmo reizi kopš neatkarības atgūšanas" veica arī kamaniņu braucēji. Šajā gadījumā gan tāpēc, ka pirmo reizi Latvija olimpiādē ieguva divas medaļas vienā sporta veidā. Brāļi Juris un Andris Šici jau bija ieguvuši sudrabu pirms četriem gadiem Vankūveras olimpiādē, taču neilgi pēc tam Juris cieta smagā autoavārijā. Pēc pirmā brauciena Šici bija piektie, taču otrajā spēja aizsniegties līdz pjedestālam. Kamaniņnieku stafešu komandas sacensības jau aizritēja ar validola piegaršu. Latvijai bija trešais rezultāts, taču startu vēl gaidīja spēcīgās Kanādas un Austrijas komandas. Ne vieniem, ne otriem mūsējos neizdevās izstumt no laureātu trijnieka.
Vēsturisku panākumu izcīnīja arī hokeja izlase, pirmo reizi olimpiādē sasniedzot ceturtdaļfināla stadiju. Kvalifikācijas spēlē par iekļūšanu astoņniekā ar 3:1 tika apspēlēta allaž neērtā Šveice, kas iepriekšējā pavasarī sensacionāli bija izcīnījusi pasaules čempionāta sudraba godalgas. Rokas stiepiena attālumā palika pusfināls. Spēlē ar turnīra favorītiem kanādiešiem līdz 54.minūtei rezultāts bija līdzīgs, tomēr nākamajiem olimpiskajiem čempioniem Kanādas hokejistiem izdevās uzvarēt ar minimālu 2:1 rezultātu.
Nevar nepiekrist, ka šīs tik tiešām Latvijai bija visu laiku veiksmīgākās ziemas spēles.
Zelta puikas zvaigžņu stunda
Ar ceturto piegājienu tika pie visvērtīgākā cēlmetāla. Vācijas futbola izlase allaž bijusi starp favorītiem Pasaules kausā (PK). Ne velti pirms aizvadītajā vasarā notikušā finālturnīra Brazīlijā tā trīsreiz pēc kārtas palika uz goda pjedestālu zemākajiem pakāpieniem. 2002.gadā sudrabs, 2006. un 2010.gadā bronza, 2014.gadā Brazīlijā - beidzot arī zelts.
Izciliem meistariem pārbagātā Vācijas jaunā spēlētāju paaudze Brazīlijā ne reizes nezaudēja, pusfinālā ar 7:1 sakāva mājiniekus un finālā papildlaikā pārspēja arī kā nekad iepriekš disciplinēto Argentīnu ar neatkārtojamo Lionelu Mesi priekšgalā.
Simboliski, ka uzvaras vārtus guva tieši Mario Gēce, kuru jau vairākus gadus dēvē par zelta puisēnu (2011.gadā pussargs saņēma Zelta puikas balvu kā Eiropas labākais jaunais futbolists). Pirms PK finālturnīra Joahims Lēvs pārbaudes spēlēs galvenokārt izmantoja Vācijas izlases modeli bez neviena uzbrucēja (vāciešiem vienīgais klasiskais uzbrucējs finālturnīrā bija veterāns Miroslavs Kloze), un tieši Gēce šajā variantā bija atslēgas figūra. Taču PK viņš aizvadīja pieticīgi, ne tuvu ne tā, kā tika cerēts un kā paredzēja fani un Vācijas treneru korpuss. Tomēr finālā viņš attaisnoja uz sevi liktās cerības.
Jāteic, ka teju visa Vācijas izlase turnīru aizvadīja bez sevišķas spozmes, izņemot «pārpratumu» pusfinālā pret brazīliešiem. Vēlamais rezultāts allaž tika panākts, taču sniegums nebija tik spilgts kā uzbrukuma futbolu demonstrējušajiem turnīra pārsteigumiem Nīderlandei, Čīlei, Kolumbijai, Meksikai. Galu galā - astotdaļfinālā tikai papildlaika pēdējā minūtē tika pārspēta pieticīgā Alžīrija. Tomēr Vācija spēlēja ļoti pragmatiski un soli pa solim panāca savu.
Līdzīgā manierē turnīru aizvadīja arī otrs finālists Argentīna, kas visas sešas spēles pirms fināla uzvarēja tikai ar vienu vārtu pārsvaru. Lai arī šis PK finālturnīrs bija sen nepieredzēti rezultatīvs, vislabāk sekmējās tieši tām komandām, kas akcentu lika uz aizsardzību. Bumbas kontroles guru spāņi cieta pilnīgu fiasko jau grupu turnīrā, bet uzbrūkošie brazīlieši samaksāja par savu taktiku augstu cenu pusfinālā.
Minskas šūpolēs hokejisti savu augstāko punktu nesasniedza
Apspēlēt hokeja lielvalstis un zaudēt sava svara kategorijas komandām - šo tradīciju pasaules 2014.gada pasaules čempionātā turpināja Latvijas hokeja valstsvienība. Galīgajā rangā mūsējiem 11.vieta. Latvijas Hokeja federācijas (LHF) izvirzītais uzdevums nebija izpildīts. Pēc trīs gadu darba treneris Teds Nolans atvadījās no Latvijas līdzjutējiem.
Spēlēšana kaimiņvalstī uzjundīja pastiprinātu fanu interesi, jo pasaules čempionāta notikumi norisinājās aptuveni septiņu stundu brauciena attālumā. Latvija iesāka vareni. Pirmo reizi hokejisti uzvarēja čempionāta pirmajā spēlē. Ar 3:2 tika apspēlēts nākamais finālists Somija. Pēc tam sekoja gan trillera cienīgas saviļņojošas uzvaras (5:4 pār Kazahstānu un 6:5 pār vēl vienu lielvalsti ASV), gan arī sāpīgi dūrieni pakrūtē (2:3 pret Vāciju, 1:3 pret Baltkrieviju un 2:3 pret Šveici). Īpaši smeldza zaudējums baltkrieviem, jo čehu tiesnesis Antonīns Jeržābeks strīdīgā situācijā neieskaitīja Kaspara Daugaviņa vārtu guvumu. Iekļūšanai ceturtdaļfinālā pietrūka vienas uzvaras pamatlaikā.
Priecēja izlases skatāmais sniegums priekšējā līnijā. Divdesmit gūtu vārtu bija trešais labākais rādītājs B grupā. Tomēr jauda uzbrukumā bija līdz brīdim, kamēr spēka rezerves vēl nebija izsmeltas. Pirms pēdējās spēles ar Šveici laika atpūtai palika nepilnas astoņpadsmit stundu, un lielā mērā šī iemesla dēļ arī LHF izvirzīto uzdevumu neizdevās izpildīt.
Jaunais izlases treneris Aleksandrs Beļavskis mantojumā saņēmis sastāva kodolu, kuram pa spēkam jau 2015.gada pasaules čempionātā sasniegt vēl nebijušus augstumus.
Uzplaukst parīzes kortos
Visa gada gaitā par sevi vēl skaļāk, nekā ierasts, lika runāt tenisists Ernests Gulbis, taču sezonas kulminācija latvietim nepārprotami bija Francijas Atklātais čempionāts, kurā viņš pirmo reizi sasniedza visaugstākā - Grand Slam - līmeņa turnīra pusfinālu, ceļā sakaujot tādas zvaigznes kā Rodžers Federers un Tomāšs Berdihs. Panākums nostiprināja Gulbja pozīcijas pasaules rangā, turklāt pavēra ļoti labas izredzes pacīnīties par dalību prestižajā sezonas noslēguma turnīrā, kur pie vārda tiek tikai astoņi gada labākie tenisisti.
Ernesta spēles pret Federeru, Berdihu un ranga līderi Novāku Džokoviču izsauca Latvijas sportā sen nebijušu ažiotāžu visas pasaules līmenī. Uzvara pār Federeru atzīta par otru lielāko sensāciju Grand Slam turnīros šogad.
Parīzes korti Gulbim līdz šim ir veiksmīgākie, jo pirms sešiem gadiem tieši tur viņš sevi pa īstam pieteica lielā tenisa elitē. Nu viņš tieši Francijā izlauzās no "mūžīgi talantīgā" statusa un ar jaunu sparu pieteica sevi cīņā pat par visaugstākajām vietām. Sezonas beigas traumu un slimību dēļ gan neizdevās tik labas kā pirmā puse, taču pozīcija ranga desmitnieka tuvumā ļauj ar optimismu raudzīties arī nākotnē. Jau šī gada pēdējās dienās Ernests Dohā sāks jauno sezonu, kurā atkal būs izaicinājumi, jo jāaizstāv šogad izcīnītās pozīcijas.
Mājas trasē varonīgi
Nozīmīgākais motokrosa notikums 2014.gadā notika Ķegumā. Pirmoreiz Nāciju kauss motokrosā norisinājās Latvijā, un mājinieku braucēju trio Matīss Karro (MXGP klase), Pauls Jonass (MX2) un Roberts Justs (Open) Zelta zirga trasē izcīnīja 12.vietu. Formāli valsts rekords tas gan nav, bet, ņemot vērā, ka šoreiz bija teju trīsreiz lielāka konkurence nekā 1992.gadā Austrālijā, kad Latvija ieguva 11.vietu, to var uzskatīt par ievērojamu panākumu.
Visi trīs mājinieku sportisti startēja ar dažādiem savainojumiem. Jonass kvalifikācijas braucienā spēcīgi sasita galvu, Justam pēc kritiena brīvajā treniņā bija aizdomas par lauztu potīti, savukārt visa gada garumā nevienu posmu neizlaidušais Karro, jautāts par mikrotraumām, vien atmeta ar roku - tās nemaz nevarot saskaitīt. Par spīti veselības problēmām, Latvija 34 valstu konkurencē nosargāja 12. vietu, līdz pat pēdējam līkumam cīnoties par to ar Portugāli. Justs neļāva konkurentam sevi apdzīt.
Jāuzsver, ka MX2 klases kopvērtējumā 17 gadu vecais Jonass ar 41 punktu ieņēma 7. vietu, lai gan tajā grupā startēja, piemēram, arī pasaules čempions MXGP klasē itālietis Antonio Kairoli.
