“50 nav, bet 49 ir, pabeigts ar 25 no 25, tā ka – ir labi. Tagad nedaudz smeldz tās vakardienas kļūdas – tabulā var redzēt, ko tās nozīmē,” dalītas emocijas pēc sacensību beigām bija Dainim Upelniekam. Jo ar 121 varēja tikt uz pāršaušanu par vietu finālsešniekā. “Olimpiādei te ir ļoti augsti rezultāti. Te ir tikai 32 dalībnieki, mājās ir palikuši arī tādi, kas šauj 125 – jo tāda bijusi viņu komandu izvēle un atlases principi. Es pats uz mačiem vienmēr braucu ar mērķi izšaut savu labāko rezultātu un tad paskatīties tabulā. Cerēju uzlabot personisko rekordu (120), šautuve bija parocīga, sagatavojies biju labi, taču pie vakardienas trim kļūdiņām arī viss palika. Taču rezultāts ir labs. Ļoti labs ir tad, kad esi pusfinālā, sāc atkal no nullītes un cīnies par medaļām, taču viss kārtībā – gan ar rezultātu, gan izcīnīto vietu esmu apmierināts.”
“Nokavēju pirmo šķīvi tieši tempa ziņā, sanāca pārāk ilgi patēmēt, un pa to laiku otrais jau grima lejā un vairs nebija tur, kur biju cerējis. Sanāca taisīt papildu kustību, un aizšāvu garām,” šodienas vienīgo nesašauto šķīvīti skaidroja Dainis, taču pats uzreiz piebilda: “Sāpīgākās kļūdas bija vakar, īpaši viena, kad izšāvu pa priekšu šķīvim. Rupjākā kļūda, kādu šajā sporta veidā var pieļaut.” Savu daļu vainas par šī kļūdām var norakstīt uz laika apstākļiem, taču – tie bija visiem vienādi. “Laika apstākļi te ir fantastiski mainīgi. Šodien spīd saule, vakar no rīta bija vējš, pēc tam – lietus. Tad vēl uznāca balti gubu mākoņi, kas fonam ir ļoti slikti. Arī pirms tam – laiks mainījās katru dienu. Ko tādu piedzīvoju pirmoreiz. Pats trāpīju visspēcīgākajā lietū, tobrīd arī kļūdījos.”
Dažiem sportistiem piepildīts sapnis aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm mazina motivāciju tiekties uz vēl augstākiem mērķiem, taču Upelnieks saka tieši – tas nav viņa gadījums. “Tikšana uz olimpiādi man bija iepriekšējais mērķis. Nākamais ir olimpiskā medaļa. Kamēr esi dzīvs, elpo un redzi, kamēr vari kaut ko izdarīt – viennozīmīgi, iešu tikai uz priekšu!”
Ar sasniegto apmierināts bija arī Upelnieka treneris Uģis Dronka. “Dainis ļoti gribēja iešaut 25. Ļoti. Paldies Dievam, pēdējā sērijā sanāca. Bija iespēja iešaut arī labāk, taču šodien 49 no 50, un ar rezultātu esmu apmierināts – viens šķīvis līdz personiskajam rekordam. Kaut kur nospēlēja psiholoģija, bet kopumā – ļoti labi. Kaut gan fināls nebija tālu. Pie lielākas pieredzes lielajos mačos – tas būtu iespējams.” Dronka uzsvēra, ka priekšrocība bijusi laicīga ierašanās Rio, kas deva iespēju pierast pie olimpiskās šautuves. “Atradām nianses, kur pielikt. Lielākā problēma te bija mainīgie laika apstākļi – vienu dienu vējš, nākamo karsts, tad lietus, tad migla. Fons mainās katru dienu un brīžiem pazūd šķīvja trajektorija. Latvijā pierasts pie zaļuma, visur koku fons, bet te tādu nav. Traucēja arī tas, ka skatītājiem te nav šaušanas maču kultūras – brīžiem šķiet, ka esi atbraucis uz futbola spēli. Parasti ir klusums, un tad, ja pabeidz sēriju ar 25 – tad aplaudē. Šeit – divkārtējais olimpiskais čempions (amerikānis Vinsents Henkoks – aut.) vakar ļoti cieta no tā, ka šāva pēc brazīlieša, jo visi auroja...”
Jautāts, vai olimpiskā sportista statuss uzlabos Upelnieka iespējas tikt pie labākiem treniņapstākļiem vai saņemt vairāk augstākās raudzes maču uzaicinājumus, treneris gan ir reāls. “Varbūt varēsim vieglāk runāt ar patronu ražotājiem, arī jaunu ieroci iegādāties, taču treniņprocesā tas ir viens neliels sīkums. Katru dienu ir jābrauc uz šautuvi, kaut kas jāēd,” Dronka apliecina, ka apvienot trenera un menedžera pienākumus šādā sporta veidā Latvijā ir ļoti sarežģīti. “Olimpietis – Latvijā to neviens nenovērtē. Viss notiek tīri uz pazīšanās rēķina – ja kādreiz kādam esi ko palīdzējis, tad varbūt atrada ar labu.”
