12.10.2016. 16:26

Jāsāk ar slikto – Latvijas izlase klusībā kāroto septiņu vai deviņu punktu vietā trīs nosacīti vieglajās spēlēs ieguvusi tikai trīs punktus un tos pašus nesmukā stilā Andorā. Slikti, slikti, slikti. Diemžēl jau tagad skaidrs, ka cikls ir sabojāts un nekā laba nebūs. Atliek palūkoties, kāds ir tālākais spēļu grafiks – Portugāle izbraukumā, Šveice izbraukumā, Portugāle mājās, Ungārija izbraukumā, Šveice mājās… Negrasos norakstīt mūsu valstsvienību, bet realitātes sajūtu arī nedrīkst pazaudēt. Ja kaut kur arī aizķersimies, diez vai labāko trijnieks būs sasniedzams. Visticamāk, jācīnās ar Fēru salām par ceturto vietu grupā.

Pat veiksmīgā izloze Latvijas izlasei nepalīdzēja, un tas vēlreiz parāda, cik skumjās pozīcijās kopumā ir mūsu futbols – ne tikai piramīdas redzamākā daļa, bet arī viss pārējais, sākot jau ar infrastruktūru. Tomēr šeit treknu punktu neliksim - par izlasi jārunā plašāk arī tad, kad ir tumšāki periodi (mūsu gadījumā - ēras?), jo izlase ir valsts vizītkarte. To, ka tā ir vizītkarte, Latvijā gan daudzi joprojām nesaprot, un šeit liela daļa vainas jāuzņemas arī LFF, kas pa šiem 25 gadiem nav spējusi futbolu, kuram ir vienkārši fantastiskas izejas pozīcijas (globālā popularitāte, neapdraudētas sporta veida Nr.1 pozīcijas Eiropā, Latvijas izlases tikšanās ar pasaules zvaigznēm kvalifikācijas turnīros, UEFA finansiālās injekcijas utt.), izvirzīt loģiskā priekšplānā.

Izlases rezultāti ir slikti, bet, runājot par sniegumu, jau atkal acīs krīt pēdējo gadu izteikta tendence – spēlējam tiešām labi pret spēcīgākām komandām, bet spēlējam švaki un reizēm pat briesmīgi pret sava līmeņa un zemāka līmeņa izlasēm. Ja paņemam pagājušā un šī cikla deviņas spēles pret Nīderlandi, Turciju, Čehiju, Islandi un Ungāriju, tad sliktas bija tikai divas spēles (Nīderlandē un Rīgā pret Islandi), bet pārējās septiņās bilance 0-4-3 ir pat sliktāka nekā reāli dzīvē rādīja spēle – piemēram, Čehijā bija jābūt uzvarai, pret Ungāriju Rīgā, atļaušos apgalvot, drīzāk nepelnīts nekā pelnīts zaudējums. Plus pa vidu šiem deviņiem mačiem neaizmirsīsim neizšķirtus izbraukuma pārbaudes spēlēs pret “Euro 2016” finālturnīra dalībniecēm Ukrainu (1:1) un Slovākiju (0:0). Mākam mēs spēlēt pret ņiprajiem un Pahara vadībā nereti arī ne tikai prasmīgi aizstāvamies, bet atbildam ar asiem zobiem un periodiskiem uzbrukumiem. Pret Ungāriju netrūka pat garāku dominēšanas posmu.

Un otrādi – lai cik cītīgi rakstīju par vajadzību teicami spēlēt pirmā numura lomu, ne manas, ne līdzjutēju cerības nepiepildījās. Pagaidām izgāzusies arī Kristiana Torresa piesaistes iecere. Četrās spēlēs ar sava līmeņa vai zemāka līmeņa izlasēm pret Kazahstānu, Andoru un Fēru salām bilance 1-1-2 (plus pamocīšanās puslaika garumā Gibraltārā, bāls mačs Tallinā) un vienīgo uzvaru patiešām negribas pat pieminēt, tāpat kā pārējās spēles (OK, izbraukums pret kazahiem bija normāls). Kāpēc tā? Jau sākot ar jaunatnes izlasēm, esam pārāk pieradināti un apmācīti vairumu spēļu aizvadīt otrā numura lomā? Pahars nespēj izveidot pareizu uzbrukuma futbolu? Radošu, uzbrūkošu pussargu trūkums un izjaucēju tipa pussargu dominance pār viņiem?

Gan jau, ka pa druskai no visa, bet es pats par galveno iemeslu sauktu globālāku – pēdējās desmitgades Latvijas futbola sistēmas stagnācija, kamēr citas zemes, mazās valstis (kuras kādreiz apspēlējām ar augstu procentu) ieskaitot, ir attīstījušās. Pret stiprajiem arī iepriekš tīri labi esam mācējuši spēlēt, te mums gara priekšvēsture un pašos pamatos nekas būtisks nav mainījies (kaut uzskatu, ka Pahara vadībā, neskatoties uz sliktāku paaudzi, pretspēle ir modernāka un asāka nekā iepriekš). Savukārt vājos ar veco laiku vieglumu vairs neapspēlēsi, jo taktiskā līmenī futbols pēdējos desmit gados, lielā mērā pateicoties arī internetam un modernajām tehnoloģijām, gājis milzīgiem soļiem uz priekšu un tikai ārkārtīgi prasmīgas komandas (ar individuāli virtuoziem uzbrūkošajiem spēlētājiem sastāvā) ar augstu procentu spēj apliecināt pārākumu cīņās ar nosacīti vājajiem.

Ne velti pundurītes Sanmarīno un Andora nupat apdraudēja pat Norvēģijas un Šveices uzvaras – tās pirmās iemācījušās aizsargāties, bet otrajām gandrīz pietrūka pat ar kopējo augsto meistarību, trūka radošuma un spilgtu individuālu meistaru. Ja atgriežamies pie mūsu stagnāciju, jau iepriekš esmu rakstījis, ka pēdējos pāris gados ir vērojamas pozitīvas tendences, LFF ienākuši daži progresīvi cilvēki (nepārprast - LFF prezidents stāv malā), bet sistēma pagaidām to vēl nav sajutusi – tam jābūt ilgtermiņa darbam. Ticu, ka ar laiku kļūs labāk, bet par izniekoto laiku kopš “Euro 2004” ir dusmas.

Tai pašā laikā arī ar esošajiem resursiem un pat ar esošo traumu situāciju (starp citu, 3:1 uzvarā pār Luksemburgu daudzu kritizētais Artjoms Rudņevs piedalījās visos trīs vārtu guvumos, bet Artūrs Zjuzins guva divus vārtus – būtībā iztikām bez viņiem, tāpat kā bez Kaspara Dubras, Denisa Rakela, arī Aleksandra Cauņas, pie kā gan pierasts) zaudējumu mājās pret Fēru salām es nespēju pieņemt. Tāpat kā paškritikas trūkumu no Pahara un komandas puses. Fēru salas tiešām spēlēja sakarīgi, taču, piedodiet man, viņu pamatsastāvā bija četri(!) spēlētāji, kuri ir pusprofesionāļi (paralēli strādā), vēl divi no Dānijas otrās līgas, viens no Islandes līgas. Un nevienas zvaigznes. Pašcieņai jābūt!

Mūsu izlasē, grozi kā gribi, visi ir profesionāļi, tāpat kā vēl vesela virkne profesionāļu ir starp tiem, kas konkurē un netiek laukumā. Fēru salu uzvara Grieķijā bija liels izņēmums uz kopējā fona. Šajā gadsimtā Fēru salu bilance izbraukuma mačos kvalifikācijas turnīros bija 1-1-34 (atskaitot minēto uzvaru pret grieķiem, vēl arī neizšķirts Kiprā 2004. gadā). Iegūti 3.7% no maksimuma… Skaidrs, ka no Fēru salām bija jāuzmanās, pats to akcentēju, bet zaudēt nedrīkstēja – pat ja tas ir sports un bumba ir apaļa.

Un jāsaka, ka Pahara kļūdas šeit bija – kaut vai agresīva/augsta presinga trūkums. Mēs sākām bailīgi, sagaidījām pretinieku savā pusē, devām Fēru salām pārliecību un ieskriešanos, ļāvām taupīt spēka resursus. Augsts/agresīvs presings deva augļus (atņemtas bumbas, asus prettriecienus) pat pret meistarīgo Ungāriju – nešaubos, ka salinieki salūztu, ja mūsu izlase līdzīgā manierē sāktu un turpinātu pret viņiem. Širmelis: “Jau sākuma fāzē neļāvām ungāriem iesākt uzbrukumus.” Tāpat var apšaubīt trenera lēmumu atstāt rezervē Čehijas augstākajā līgā regulāri spēlējošo Dāvi Ikaunieku (tiesa, arī Ivana Lukjanova sniegums man patika). Skaidrs, ka var sūdzēties arī par veiksmes trūkumu, momentu realizāciju un triviālu kļūdīšanos piespēlēs, bet domājams, šis bija mačs, kuru arī treneru korpuss (starp citu, ne tikai Pahars!) varēja aizvadīt labāk.

Un tomēr atšķirībā no daudziem respektējamiem futbola cilvēkiem vismaz šobrīd esmu pret Pahara padzīšanu vai viņa paša atkāpšanos. Ja vēl spēle ar Ungāriju būtu bezcerīga, tad par to noteikti būtu nopietni jārunā, bet šobrīd tam neredzu jēgu. Pirmkārt, ja skatās uz Pahara darbu kopējā kontekstā (nevis tikai šo ciklu un aptraipītos mačus pret Andoru un Fēru salām) un tieši mūsu izlases sniegumu (nevis tikai sausus rezultātus un sausu pēdējo vietu iepriekšējā ciklā, kas neatspoguļoja patieso varējumu tik spēcīgā grupā), vairāk vai mazāk esam spēlējuši atbilstoši savām spējām un nav trūcis arī brīžu, par kuriem var lepoties.

Otrkārt, šaubos, ka kāds treneris šobrīd šādu Latvijas izlasi vēlētos pārņemt brīdī, kad priekšā mačs Portugālē un arī tālākais kalendārs drīzāk līdzinās ellei. Treškārt, Pahara sastāva izvēle gandrīz visu laiku ir visnotaļ loģiska (kaut piekrītu, ka Nauri Bulvīti vai kādu citu centra aizsargu uz oktobra spēlēm bija jāizsauc), iespēja tiek dota daudziem, jau gandrīz 50 futbolistiem(!), treneris mēģina uzminēt ar pareizo spēlētāju īstajā formā izvēli konkrētā brīdī, nevis balstās uz konservatīviem, iekaltiem un nemainīgiem stereotipiem/pieņēmumiem/rangu par futbolistu kvalitātēm. Atkāpei - nezinu, cik daudz tur ir Vitālija Astafjeva pirksts, bet bravo par uzticēšanos Gļebam Kļuškinam – šobrīd izskatās pēc lieliska atraduma, par ko skeptisks biju gan es, gan vairāki mani kolēģi. Ceturtkārt, cik izdodas manīt, atmosfēra izlases iekšienē ir laba, draudzīga, un spēlētāji ar treneri ir apmierināti, visu izlasē iesaistīto motivācija un pašatdeve ir augstā līmenī.

Ko gan šobrīd izdarītu cits treneris, ņemot vērā, cik īsi ir izlašu logi un to, kāds ir gaidāmais spēļu kalendārs? Savulaik gan pats uzstāju, ka cikla vidū jāmaina Aleksandrs Starkovs un jāsāk no baltas lapas, jādod līdzjutējiem jaunas cerības, taču toreiz bija pāris ļoti būtiskas atšķirības – viņš tobrīd vadīja izlasi jau sešus gadus (tas vēl neskaitot iepriekšējo zelta posmu), bija ļoti lieli jautājumi par sastāva izvēli (piemēram, aizsardzības flangos tika mocīti Nauris Bulvītis un Pāvels Mihadjuks – vai spējat iedomāties ko tādu šobrīd?) un pārāk konservatīvo taktiku un pieeju spēlēm. Galu galā - toreiz absolūtais vairums līdzjutēju vēlējās trenera maiņu, kamēr šobrīd sociālajos tīklos tiek lauzti šķēpi par to, vai tik mūsu problēmu cēloņi nav jāmeklē dziļāk, nevis trenerī, kurš dara, ko var. Vienprātības nav.

Manā skatījumā Pahars cenšas veidot modernu futbolu un domāju, ka pat rūdīti futbola speciālisti nespēs uzskaitīt vairākas būtiskas un konkrētas nepilnības mūsu izlases trenera rīcībā. Tai pašā laikā piekrītu, ka no Pahara jāprasa vairāk un aiz Fēru salām šai atlases ciklā palikt nedrīkstam. Ja tā notiks (kaut atkal uzsveru – vienmēr jāskatās kontekstā, jāanalizē sniegums, jāvērtē pieejamie resursi un tas, cik daudz no izlases potenciāla izspiests, nevis tikai pliki rezultāti), tad gan būs par daudz.

Vēl tēma, par kuru pavisam nedaudz vēlētos izteikties, ir līdzjutēju attieksme un atbalsts. Piedodiet, bet tas ir vājš. Šeit, protams, cepuri nost gan H sektoram, gan ikvienam citam, kurš stadionā atbalsta izlasi no sirds, tāpat visu cieņu tiem, kas kaut klusējot tur īkšķus pie TV ekrāniem. Taču, ja esam godīgi pret sevi, kopumā atbalsts ir vājš – gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Tas ir fakts - atliek pavērot, kā tas viss notiek citās valstīs, pat nelielās valstīs. Līdzjutēju aspektā mēs diemžēl par 100% atbilstam pundurvalsts statusam, un esam pat švakāki atbalstītāji nekā izlases sniegums un vieta Eiropas futbola kartē.

To saku tāpēc, ka daudzi no mums, sēžot pie TV kastes, tikai dusmojas un pieprasa uzvaras, bet neapzinās ne tikai, piemēram, Ungārijas futbola infrastruktūru, sistēmu un spēlētāju kvalitātes (Vācijas Bundeslīga un tā tālāk), bet arī to, ka aiz mūsu pretinieku mugurām ir vienots līdzjutēju karaspēks, kas uzvaras gūšanai dod ko vairāk par vienkārši pieprasīšanu. Lai gan mūsu futbolisti pateicās līdzjutējiem, un atnākušie tiešām pelnījuši uzslavas, ungāru līdzjutēji "Skonto" stadionā bija daudz pamanāmāki. Tas bija Rīgā, bet Ungārijā pašsaprotami, kas būs.

Par interneta vides heitošanu (naidu) vispār neizteikšos - kaut kād ačgārni laiki pienākuši. Protams, ar varu mīļš nekļūsi un atbalstīt izlasi nav spiesta lieta - tikai nesaprotu, ja kādam izlase nav komanda, kurai jūt līdzi priekos un bēdās, tad kāpēc vispār jāpievērš uzmanība un jāmētājas vārdiem? Naids pret izlasi, jo nepatīk LFF darbs? Neviens taču neliedz nākt ar protestējošiem plakātiem!

Izklausīsies pēc sprediķošanas, taču tā tomēr ir mūsu izlase. Vienīgā, kas mums ir, tas ir mūsu karogs, tā ir mūsu valsts vizītkarte. Tie ir mūsu labākie futbolisti un labāku mums vienkārši nav. Viņi uz izlasi dodas un spēlē pēc labākās sirdsapziņas, kamēr naudu pelna klubos un, starp citu, izlase atņem spēkus un emocijas - šī ziedošanās arī jānovērtē.

Šeit vēlos citēt Gintu Freimani pēc “Jelgavas” zaudējuma pret Izraēlas “Beitar”: “Nebija tā, ka izgājām un padevāmies. Katrs darīja, ko varēja. Nezinu, vai jāsoda futbolisti. Zinu, ka daudzi droši vien sāks kaut ko teikt, ka, rekur, amatieri, "Jelgava" utt., bet mēs vismaz cenšamies spēlēt futbolu. Domāju, ka jāper ir tie, kuri mums ir mācījuši spēlēt futbolu, nevis mūs, jo es to esmu darījis no vislabākās sirdsapziņas. To, ka varbūt nevaru iedot piespēli, prasiet no pagātnes cilvēkiem. Nevis no manis.” Precīzi tādu pašu tekstu varētu attiecināt uz Latvijas izlases spēlētājiem.

Visbeidzot par futbolistu vērtējumu, kas veikts ar “Twitter” konta @LV_futbols starpniecību. Skaidrs, ka mačos pret Fēru salām atzīmes no līdzjutēju puses ir dramatiski sliktas, kamēr spēle pret Ungāriju novērtēta krietni labvēlīgāk. Ja salīdzinām komandas vidējo vērtējumu visās trīs spēlēs, tad pret Andoru tas bija 31% (saprotams, ka no maksimālajiem 100%), pret Fēru salām 24%, bet pret Ungāriju 44%. Abos mačos respondenti par labāko atzina pārsteidzošo Kļuškinu, bet nežēlastībā kritis izlases kapteinis Gorkšs.

Pret Fēru salām:

3 - izcili, 2 - apmierinoši, 1 - viduvēji, 0 - vāji.

Pret Ungāriju:



Straume Kāpu 15, Valmiera, LV-4201
Гиниятуллина Эльвира Гиниятуллина ЭльвираХудожественная гимнастика, Силовое троеборье, Фитнес, Бодибилдинг, Пилатес, Лечебная гимнастика
Регистрация