Pagājušajā pavasarī, apzinoties, ka savainojuma dēļ valstsvienībai pasaules čempionātā Stokholmā nevarēs palīdzēt, Lauris Dārziņš šo rindu autoram sacīja: «Zini, es ceru, ka reiz pienāks tā diena, kad mums izdosies sapulcināt iespējami labāko sastāvu, un ka tad mēs spēsim sasniegt patiešām kaut ko lielu.» Uzvara pirmsolimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Rīgā ir vērā ņemams sasniegums, tomēr vēl neietilpst kategorijā «kaut kas liels». Tomēr tieši šajā turnīrā, iespējams, tika ielikti pirmie aizmetņi nozīmīgāku panākumu izcīnīšanai, jo būsim atklāti - pēdējos gados valstsvienības kontekstā dominēja pelēkās krāsas toņi.
Savainojumi, atteikumi, apdrošināšana, motivācijas trūkums, nepieciešamība atpūsties - dažādi bija iemesli, kāpēc neizdevās sapulcināt optimālo sastāvu un kāpēc ar esošajiem resursiem neizdevās sarūpēt pārsteiguma momentu. Pēdējā saviļņojošākā uzvara tika izcīnīta 2009. gadā pasaules čempionātā Bernē, kad pirmo reizi nozīmīgā turnīrā izdevās apspēlēt allaž neērto Zviedriju. Iespējams, tajā gadā pirmo reizi būtu izdevies tikt arī tālāk par ceturtdaļfinālu, ja vien pretiniekos netrāpītos Kanāda ar varenajiem uzbrucējiem Hītliju un Stemkosu.
Olimpiskajās spēlēs Latvijas hokejistiem bijušas saviļņojošas un neaizmirstamas spēles, bet uzvara pār kādu no hokeja lielvalstīm vēl nav izcīnīta. Zelta fondā ierakstīti divi neizšķirti (2002. gadā 6:6 ar Slovākiju un 2006. gadā 3:3 ar ASV), tomēr pasaules varenie pēc pilnas programmas vēl nav sarūgtināti. Vēl jo vairāk - pēdējā uzvara olimpiādē ir izcīnīta tālajā 2002. gadā Soltleiksitijā ar 9:2 pār Ukrainu.
Tādai mazai valstij kā Latvija nav būtiski noteikt prioritāro virzienu ceļā uz lielo mērķi, jo ir jābūt apstākļu sakritībai, lai atkārtotu Baltkrievijas sasniegumu - iekļūtu pusfinālā. Līdzjutēji pavisam noteikti būs gandarīti jebkurā variantā, ja tas notiks pasaules čempionātā vai olimpiādē. Tāpēc jaunie un vecie - visi bez izņēmuma, vienojieties vēl vienam lielam mērķim jau šopavasar! Īpašs uzaicinājums Sandim Ozoliņam un Aleksandram Ņiživijam...
